Zeltainais šakālis

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Mammalia – zīdītāju klase
Carnivora – plēsēju kārta
Canidae – suņu dzimta
Canis aureus – zeltainais šakālis

Līdz šim uzskatīja, ka Eirāzijā un Āfrikā izplatīti vienas sugas zeltainie šakāļi. Tomēr jaunākie mitohondriju DNS pētījumi pierādījuši, ka Āfrikas populācijas dzīvnieki ir tuvāk radnieciski pelēkajam vilkam, nevis Eirāzijā dzīvojošajam zeltainajam šakālim. Āfrikas dzīvnieki pie tam ir arī augumā lielāki. Rezultātā līdzšinējā suga tagad sadalīta divās sugās. Āfrikas populācija nodalīta kā jauna suga – Canis lupaster (Āfrikas vilks), bet Eirāzijas populācijai saglabāts sugas līdzšinējais nosaukums – Canis aureus (zeltainais šakālis).

Izplatība savvaļā

Zeltainais šakālis ir suga, kas ne vien ir parasta un palielinās skaitā viscaur savā sākotnējā izplatības areālā, bet pēdējos gados arī strauji ieviešas rajonos, kur nav dzīvojusi nekad iepriekš.

Āzijā zeltainais šakālis izplatīts Irānā, Centrālāzijā, Indijas subkontinentā un daļā Indoķīnas pussalas. Izplatības areāls Eiropā savulaik ietvēra tikai piekrastes reģionus gar Vidusjūru un Melno jūru.

XX gs. zeltainie šakāļi daudzviet Eiropā paplašināja savu areālu uz ziemeļiem un rietumiem. Pēdējos gados reģistrēta vēl tālāka sugas izplatība. Piemēram, 2015. gadā zeltaino šakāli pirmoreiz novēroja Dānijā, 2016. gadā – Nīderlandē, 2017. gadā – Augšsavojā Francijā. Jaunajās areāla valstīs šakāļi pagaidām sastopami galvenokārt kā klejotāji – piemēram, Polijā, Šveicē un Vācijā. Izņēmums ir Slovākija, kur zeltaino šakāli jau uzskata par vietējās faunas sugu.

XXI gs. zeltainā šakāļa izplatība sasniedza arī Baltijas valstis. Latvijā zeltainais šakālis pirmoreiz tika nomedīts 2013. gada decembrī pie Jelgavas. Turpmākajos gados vairāki indivīdi tika nomedīti Zemgalē un Kurzemē. Uzskata, ka zeltainais šakālis Latvijā ienācis no dienvidaustrumiem caur Ukrainu un Baltkrievijas ziemeļu daļu.

Areāla paplašināšanās, visticamāk, nav ne tuvu galā, un paredz, ka šakālis turpinās izplatīties ziemeļu un rietumu virzienā.

Kāda ir zeltainā šakāļa pašreizējā izplatība?

Vietējā suga – Afganistānā, Albānijā, Armēnijā, Austrijā, Azerbaidžānā, Bangladešā, Bosnijā un Hercegovinā, Bulgārijā, Butānā, Čehijā, Grieķijā, Gruzijā, Horvātijā, Indijā, Irākā, Irānā, Itālijā, Izraēlā, Jordānijā, Kambodžā, Katarā, Kazahstānā, Krievijā, Laosā, Libānā, Maķedonijas Republikā, Melnkalnē, Mjanmā, Moldovā, Nepālā, Pakistānā, Rumānijā, Saūda Arābijā, Serbijā, Sīrijā, Slovākijā, Slovēnijā, Šrilankā, Tadžikistānā, Taizemē, Turcijā, Turkmenistānā, Ukrainā, Ungārijā, Uzbekistānā un Vjetnamā.
Ieklejo – Baltkrievijā, Dānijā, Francijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Nīderlandē, Polijā, Šveicē un Vācijā.

Vai ir tiesa, ka

Zeltainajam šakālim nāk par labu globālā sasilšana?
Zeltainajam šakālim nāk par labu cilvēka klātbūtne?
Zeltainie šakāļi veido barības krātuves nebaltai dienai?

Dzīves vide un pielāgojumi

Zeltainie šakāļi var izmantot dažādus biotopus, jo labi pacieš sausumu un, būdami visēdāji, barību atrod gandrīz jebkur.

Indijā un Bangladešā zeltainie šakāļi sastopami pustuksnešos, mežos, mangrovju audzēs, lauksaimniecības zemēs, ciemu pievārtēs un piepilsētās. Savukārt Eiropā zeltainie šakāļi dod priekšroku lauksaimniecības zemēm un mitrājiem. Galvenais – lai būtu pietiekami vietu slēptuvēm un migām.

Alas šakāļi rok paši, vai arī izmanto alas klintīs, vai arī ieņem citu dzīvnieku raktas alas.

Izteikta doma, ka zeltainajam šakālim palīdzējusi (un vēl turpinās palīdzēt) globālā sasilšana. Un, patiešām, daudzviet arvien retākas kļūst garās ziemas ar biezu sniega segu – dabiska barjera, kas agrāk ierobežoja zeltaino šakāļu izplatību ziemeļos.

Zeltaino šakāļu izplatībai nāk par labu arī konkurentu populāciju samazināšanās. Pelēko vilku (Canis lupus) izskaušanu uzskata par būtisku faktoru, kas veicinājis šakāļu izplatīšanos viscaur Eiropā. Savukārt Āzijā zeltaino šakāļu skaits ir mazāks vietās, kur sastopami sarkanie vilki (Cuon alpinus), bet jūtami pieaug tieši rajonos, kur sarkanie vilki izzūd.

Zeltainie šakāļi savā labā izmanto arī cilvēka klātbūtni, ieviešoties apdzīvotu vietu tuvumā, kur tos piesaista atkritumu izgāztuves kā bagātīgs viegli pieejamas barības avots. Eiropā šakāļiem būtiska barības meklēšanas vieta ir arī lopkautuvju apkārtne.

Mērena cilvēka aktivitāte šakāļiem der tīri labi, jo tās rezultātā pieaug barības – maitu un atkritumu – pieejamība. Taču tas nenozīmē, ka zeltainie šakāļi atļautos daudz rādīties cilvēkiem acīs. Cilvēku apdzīvotos rajonos zeltainie šakāļi ir aktīvi vienīgi naktī. Savukārt vietās, kur cilvēku nav, šakāļi ir daļēji aktīvi arī dienā.

Barība un barošanās

Zeltainie šakāļi ir visēdāji, kas barībā izmanto gan maitas, gan svaigu medījumu, gan augu barību. Eiropā pat līdz 40% zeltaino šakāļu barības sastāda lopkautuvju atkritumi. Lai arī pie katras iespējas ēd maitas, zeltainie šakāļi ir arī izveicīgi mednieki. Lielākoties medī nelielus zīdītājus un putnus, arī lielāku zīdītāju sugu mazuļus un jaunos dzīvniekus.

Veido barības krājumus nebaltai dienai, neapēsto barību aprokot. Vēlāk krātuves uzmeklē, bet tās iztukšo ne uzreiz, krājumus apēd pakāpeniski.

Sabiedriskā uzvedība

Zeltainie šakāļi dzīvo ģimenes grupās, kuras veido monogāms pieaugušo šakāļu pāris ar mazuļiem. Dažreiz viens vai divi no jaunuļiem paliek kopā ar vecākiem, paši nevairojas, bet palīdz vecākiem aprūpēt nākošā metiena mazuļus.

Pārim ir teritorija, kuru iezīmē ar urīnu un aizsargā pret konkurentiem. Mazuļi dzimst migā šīs teritorijas robežās. Eiropā vietās, kur zeltainie šakāļi sastopami lielā skaitā, to blīvums sasniedz 1 ģimenes grupu uz kvadrātkilometru.

Vairošanās un dzīves cikls

Eiropas dienvidaustrumos zeltaino šakāļu mazuļi visvairāk dzimst aprīlī–maijā, bet Āzijas tropu rajonos – cauru gadu.

Grūsnības periods ir 63 dienas. Metienā parasti ir 2–4 mazuļi, bet var būt 1–9.

Kucēni piedzimst bezpalīdzīgi, ap 200–260 gramus smagi. Acis atveras 10 dienu vecumā. Mazuļi ar mātes pienu barojas ap 8 nedēļām, bet turpmāk – ar atrītu barību, ko piegādā abi vecāki.

Zeltainie šakāļi dzimumgatavību sasniedz 11 mēnešu vecumā.

Dzīves ilgums – savvaļā ap 8–10 gadiem, nebrīvē – līdz 16 gadiem.

Dažādi fakti

Zeltainais šakālis ir vidēja lieluma plēsējs – tā ķermeņa garums ir 75–110 cm. Augstums plecā – 50 cm. Svars – līdz 15 kg. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes.

Zeltainais šakālis un cilvēks

Cilvēka attiecības ar zeltainajiem šakāļiem, tāpat kā ar citiem savvaļas suņu dzimtas pārstāvjiem, arvien bijušas pretrunīgas.

Dažviet zeltainos šakāļus uzskata par kaitīgiem, jo tie savairojas izgāztuvju apkārtnē. Zināms, ka šakāļi var būt trakumsērgas pārnēsātāji. Ja ir iespēja barību iegūt vieglākā ceļā (kā lielākoties ir), tie mājlopiem neuzbrūk, tomēr, piemēram, Centrālāzijā bijuši gadījumi, kad šakāļi uzbrukuši karakula aitu ganāmpulkiem tik bieži, ka ganiem nācies ganības iežogot.

Lai gan zeltaino šakāli lielākoties (jo sevišķi Eiropā) neuzskata par bīstamu cilvēkam, tomēr Indijā un Irānā fiksēti arī šakāļu uzbrukumi cilvēkiem.

Šakāļus kā kaitīgus vajā Laosā un Vjetnamā, mazākā mērā arī Taizemē un Kambodžā. Rezultātā šajās valstīs zeltainā šakāļa populācijas nepalielinās tik strauji kā citviet.

Izplatīts ir arī viedoklis par zeltainajiem šakāļiem kā dabas sanitāriem. Āzijā, piemēram, Bangladešā šakāļi attīra pilsētu un ciemu apkārtni no atkritumiem un maitām. Šakāļi arī palīdz saglabāt lauksaimniecības ražu, neļaujot savairoties tās postītājiem – grauzējiem un zaķveidīgajiem. Taču šakāļi arī paši nomēģina ražu, piemēram, kukurūzu, cukurniedres un arbūzus.

Zeltainais šakālis nav izplatīts medību objekts. Tomēr dažviet tirdzniecībā epizodiski parādās šakāļu ādas un astes. Atsevišķos reģionos, piemēram, Horvātijā, ārzemniekiem piedāvātās medību tūrēs iekļauts ierobežots piedāvājums medīt šakāļus trofejām.

Cilvēka izaudzinātus šakāļu mazuļus nav grūti pieradināt. Turēti mājās, tie uzvedas līdzīgi mājas suņiem. Tomēr tie saglabā biklumu un piesardzību, un vairās no svešu cilvēku uzmanības.

Šakālis ir daudzu Tuvo Austrumu tautu pasaku un fabulu varonis. Tam piedēvē viltnieka lomu līdzīgi kā lapsai eiropiešu fabulās. Šakālis minēts arī daudzviet Bībelē, bet nemaz ne rotaļīgā lomā.

Šakālis Bībeles tekstos

Šakālis ir vairākkārt minēts Vecajā Derībā – lielākoties posta un nelaimes attēlojumos, bet ne tikai. Interesanti, ka līdz ar šakāļiem bieži minēti arī strausi, kas mūsdienās nebūt neraisa biedējošas asociācijas.

Ījaba grāmata

Tagad esmu šakāļiem brālis un draugs tuksneša putniem. (Īj 30:29)

Psalmi

Mūsu sirdis nav novērsušās, nedz mūsu soļi no tava ceļa, ka tu mūs satriec šakāļu laukā un apklāj ar nāves ēnu. (Ps 44:19–20)

Tie kas meklē manu dvēseli nokaut, lai noiet zemes dziļumos, lai tos nodod zobena varā, par ēsmu šakāļiem lai tie top! (Ps 63:10–11)

Jesajas grāmata

Viņu pilīs kauks hiēnas un šakāļi – viņu jaukajos namos! Tas laiks jau ir tuvu, viņu dienas vairs nevilksies ilgi! (Jes 13:22)

Pār tās mūriem pacelsies ērkšķi, nātres un dadži – pār nocietinājumiem, tā būs šakāļu mājvieta un patvērums strausenēm. (Jes 34:13)

Smiltāji kļūs par dīķiem, izdegušā zeme izvirdīs ūdens, šakāļu midzenis sazaļos, tur zāles un niedrāji kuplos! (Jes 35:7)

Mani godās lauka zvēri, šakāļi un strausenes, jo es tuksnesī došu ūdeni un upes tukšatnē, lai padzirdītu savu izredzēto tautu. (Jes 43:20)

Jeremijas grāmata

Es pataisīšu Jeruzālemi par drupām un šakāļu midzeni, Jūdas pilsētas pārvērtīšu par izpostījumu, kur neviens nemīt. (Jer 9:10)

Redzi, no ziemeļu zemes ceļas balsu duna un liela trīcēšana, nu Jūdas pilsētas padarīs par izpostījumu un šakāļu midzeni! (Jer 10:22)

Mežēzeļi stāv uz kailajiem pakalniem un kā šakāļi ošņā gaisu – acis tiem nīkst, jo nav ne zaļuma. (Jer 14:6)

Hācora kļūs par šakāļu midzeni, par mūžīgu izpostījumu, tur neviens nemitīs, tur nepiemitīs cilvēka dēls! (Jer 49:33)

Tādēļ tur mitīs plēsoņas, šakāļi un strausu mātītes, nemūžam neviens tur vairs nemitīs un nepiemitīs līdz audžu audzei! (Jer 50:39)

Bābele kļūs par drupām, par šakāļu midzeni un šausmām – to izsmies, neviens tur nemitīs! (Jer 51:37)

Vaimanu dziesmas

Pat šakāļu māte dod pupu, mazuļus zīda, [bet] mana tautumeita cietsirdīga – kā strausi tuksnesī. (Vdz 4:3)

Ecehiēla grāmata

Israēl, tavi pravieši būs kā šakāļi drupās. (Ech 13:4)

Mihas grāmata

Par to man jākliedz un jābrēc, jāstaigā basam un kailam, jāklaigā kā šakālim, jāvaid kā pūcei. (Mih 1:8)

Maleahija grāmata

“Es jūs mīlēju,” saka Kungs, “bet jūs sakāt: kā tad tu mīli mūs?! – Vai Ēsavs nav Jēkaba brālis? – saka Kungs, taču Jēkabu es mīlēju, bet Ēsavu ienīdu un viņa kalnus par izpostījumu padarīju, viņa mantojumu – par tuksnesi šakāļiem! (Mal 1:2–3)

Informācijas avoti

Hoffmann, M., Arnold, J., Duckworth, J.W., Jhala, Y., Kamler, J.F. & Krofel, M. 2018. Canis aureus. – The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T118264161A46194820. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T118264161A46194820.en. Accessed on 10 September 2020.

Ivory A. 1999. Canis aureus. – Animal Diversity Web. https://animaldiversity.org/accounts/Canis_aureus/. Accessed on 10 September 2020.

Latvijas Daba 2020. Zeltainais šakālis Canis aureus L. – Latvijas daba: sugu enciklopēdija. SIA Gandrs. https://www.latvijasdaba.lv/ziditaji/canis-aureus-l/. Skatīts 10.09.2020.

Nowak R.M. 1991. Genus Canis – Dogs, Wolves, Coyotes, and Jackals. – Walker’s Mammals of the World. 5th Edition. Volume II: 1065–1078. Baltimore & London: The Johns Hopkins University Press.