Ziemeļu pūce

Aizsardzība

Iekļauta Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to daļu un izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauta Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga Eiropā, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.
Iekļauta Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2009/147/EK par savvaļas putnu aizsardzību (jeb Putnu direktīvas) I pielikumā kā suga, kurai jāpiemēro īpaši dzīvotņu aizsardzības pasākumi (jāveido īpaši aizsargājamās teritorijas), lai nodrošinātu tās izdzīvošanu un vairošanos tās izplatības areālā.

Dzīves vide

Ziemeļu pūce ligzdo lielos, biezos skujkoku un jauktos mežos. Tā kā medībām vislabāk piemērotas mežmalas un klajumi, vislabprātāk apdzīvo taigu līdzās sūnu purviem, pārpurvotiem ezeriem, kalnu pļavām vai laukiem. Ārpus ligzdošanas sezonas, kad svarīgākais ir medības, sastopama arī citos biotopos, pat tuvu cilvēka apdzīvotām vietām.

Galvenokārt apdzīvo mežus līdz 1000 m v.j.l., bet Ziemeļamerikā sastop arī augstāk kalnos – Kalifornijā reģistrēta līdz 2400 m, Jūtas štatā – līdz 3200 m v.j.l.

Ziemeļu pūcēm ir ļoti svarīgi koki, un tām kaitē ne vien mežu izciršana un līdz ar to piemērotas dzīves vides samazināšanās, bet arī koku nociršana pati par sevi.

• Liela diametra koki – gan dzīvi, gan nokaltuši – nepieciešami ligzdas vietām.
• Slīpi koku stumbri un noliekušies koki nepieciešami pūcēniem periodā, kad tie jau atstājuši ligzdu un uzturas tās apkārtnē, bet vēl nav iemācījušies lidot.
• Biezi, saslēgušies koku vainagi nodrošina pūcēniem drošākas paslēptuves.
• Nosēšanās vietas ar skatu uz apkārtni ziemeļu pūcēm nepieciešamas medību posteņiem.

Dabisko ligzdošanas vietu trūkumu kompensē mākslīgo ligzdu vietu nodrošināšana, izveidojot dēļu platformas vai izliekot stieples grozus (un papildinot ar zariem).

Barība un barošanās

Ziemeļu pūces galvenā barība ir nelieli grauzēji – strupastes, kas ligzdošanas sezonā barībā var sastādīt 90% un pat vairāk. Ne velti ziemeļu pūces populācijās skaits svārstās 3–4 gadu ciklā atkarībā no strupastu populāciju svārstībām. Liels vai mazs medījuma daudzums ik gadus atsaucas uz ligzdošanu un izaugušo pēcnācēju skaitu.

Ziemeļu pūces medī arī citus sīkus zīdītājus – peles, vāveres, zaķus, ciršļus u.c. Barībā reģistrēti arī putni līdz rubeņa lielumam, vardes un lieli kukaiņi. Amerikā reģistrēts, ka ziemeļu pūce nogalinājusi nelielu vanagu (Accipiter striatus).

Ziemeļu pūce aktīva galvenokārt naktī un krēslā, bet vasarā bieži medī arī dienā.

Galvenā medību metode ir medījuma nolūkošana no posteņa – koka, krūma, staba vai siena zārda. Tupot postenī, ziemeļu pūce gan vēro zemi, gan ieklausās. Pamanījusi medījumu, tā lidojumā tam uzbrūk. Lidojums ir ļoti izlīdzināts, labprāt ilgi planē, uzbrukumā medījumam lido līdz 100 m tālu. Ziemeļu pūce spēj sameklēt medījumu zem sniega pēc skaņas vien. Ieklausoties tā klusi plivinās gaisā uz vietas, tad metas lejup cauri sniega segai un saķer medījumu nagos. Tā spēj izlauzties cauri sērsnas kārtai, kas ir tik cieta, ka spēj noturēt 80 kg svaru, un satvert medījumu zem 45 cm biezas sniega kārtas. 

Sīkus medījumus aprij veselus, lielākus saplucina gabalos.

Vairošanās un dzīves cikls

Ziemeļu pūces ir monogāmas, bet atsevišķos gadījumos iespējama poligāmija (poliginija). Pāris nepārziemo kopā, bet var nākošajā sezonā satikties un atkal ligzdot (ja vien ligzdošanu sliktā strupastu gadā vispār neatliek). Pāri apvienojas jau janvārī vai vēlāk – vēlākais, divas nedēļas pirms dēšanas. 

Ligzdošanas sezona Ziemeļamerikā ir martā–jūlijā, Eiropā martā–augustā. Gadā ir viens perējums.

Ligzdo galvenokārt neapdzīvotās lielo plēsīgo putnu ligzdās kokos, retāk resnu stumbeņu galos. Reģistrēta arī ligzdošana uz āmuļa cerā kokā, ļoti reti – uz zemes bedrītē koka pakājē. Labprāt izmanto mākslīgās ligzdu vietas – platformas un grozus. Kā visas pūces, ligzdu nebūvē un nekādu materiālu tai nepievieno.

Tēviņš ne vien dzied, bet arī veic riesta lidojumus. Dzied tikai tumsā. Dziesma ir paklusa ūjināšana.

Ligzdošanas teritorijas lielums var būt 0,5–25 km², platība atkarīga no barības daudzuma.

Dējumā parasti 3–5 olas, bet var būt 2–9, jo bagātīgākas medījuma populācijas, jo lielāks dējums, un otrādi. Dēj ar 2 dienu intervālu. Perēšana ilgst 28–36 dienas. Mātīte perē viena, tēviņš tikmēr to apgādā ar barību. Mātīte perējumu atstāj tikai uz īsu brīdi, lai veiktu defekāciju vai atvemtu atriju. 
Mazuļi šķiļas asinhroni, tātad ligzdā vienlaikus ir dažāda vecuma un lieluma mazuļi, un mazāko izdzīvošana atkarīga no barības daudzuma. Mazuļus klāj baltpelēka dūna. Mazuļus sargājot, ziemeļu pūces var būt ļoti agresīvas un uzbrukt traucētājam.

Pūcēni ligzdu atstāj jau 25–30 dienu vecumā, bet lidspēju iegūst 7–14 dienas vēlāk. Kad mazuļi kļuvuši lidot spējīgi, to barošanu pārņem tēvs (līdz tam mazuļus vienmēr baroja māte).

Jaunās ziemeļu pūces visbiežāk ligzdot sāk 3 gadu vecumā, retos gadījumos – jau gada vecumā.

Ziemeļu pūces dzīvo diezgan ilgi. Gredzenošanas dati savvaļā liecina par vismaz 13 gadu sasniegšanu. Nebrīvē reģistrēta 27 gadus veca ziemeļu pūce.

Migrācijas

Ziemeļu pūces ir nometnieces vai klejotājas. Ja ligzdošanas rajonā pietiekami barības, ziemo turpat, bet, ja barības trūkst, var ceļot tālāk uz dienvidiem labāku barošanās vietu meklējumos.

Dažādi fakti

Ziemeļu pūce ir liela pūce – lielāka par urālpūci, tomēr mazāka par ūpi. Ķermeņa garums 59–69 cm. Mātītes lielākas par tēviņiem: tēviņi sver 800–1175 g, mātītes – 925–1700 g.

Ziemeļu pūcei ir divas pasugas – Eirāzijā S. n. lapponica, Ziemeļamerikā S. n. nebulosa.

Informācijas avoti

BirdLife International 2016. Strix nebulosa. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22689118A93218931. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22689118A93218931.en. Accessed on 25 October 2021.

Latvijas Ornitoloģijas biedrība 1996. Latvijas meža putni. Rīga. 192 lpp. (Ziemeļu pūce – 62.–63. lpp.)

Latvijas putni 2020. Ziemeļpūce Strix nebulosa. http://www.putni.lv/strneb.htm. Skatīts 25.10.2021.

Marks J.S., Cannings R.J., Mikkola H. 1999. Family Strigidae (Typical Owls). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 5: Barn-owls to Hummingbirds. Pp. 76–243.