Klinšu ibiss

Aizsardzība

1988. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā, 1994. gadā atzīts par bīstami apdraudētu (CR – Critically Endangered). 2018. gadā apdraudētības kategorija pazemināta uz nopietni apdraudētu (EN – Endangered).
Sugai izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme).
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bonnas konvencijas I un II pielikumā kā migrējošā suga, kuras saglabāšanai jāveic konkrēti aizsardzības pasākumi (I pielikums) un kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai (II pielikums).
Iekļauts Bernes konvencijas II pielikumā kā īpaši aizsargājama dzīvnieku suga, šīs sugas un tās dzīves vides aizsardzība jānodrošina konvencijas dalībvalstu nacionālajos normatīvajos aktos.

Dzīves vide

Atšķirībā no lielākās daļas ibisu, klinšu ibiss dzīvo sausā vidē un gandrīz pilnībā iztiek bez ūdens. Apdzīvo tuksnesi, pustuksnesi un kalnu pļavas, kur ir ligzdošanai piemērotas klintis. Barību vislabprātāk meklē vietās, kur veģetācijas nav pārāk daudz un zāle nav augstāka par 25 cm.

Barība un barošanās

Klinšu ibisi barojas galvenokārt ar dažādiem kukaiņiem – sienāžiem, siseņiem, circeņiem, vabolēm un vaboļu kāpuriem, kā arī nelieliem rāpuļiem. Ēd arī spīļastes, skudras un to olas, tauriņu kāpurus, mitrenes, zirnekļus, skorpionus, gliemjus un sliekas. Ēd sīkus mugurkaulniekus – vardes un to kurkuļus, ķirzakas, zivis, dažreiz arī grauzējus un sīkus putnus – kā dzīvus, tā beigtus. Nedaudz ēd arī augus – ūdens augu sakneņus, ūdensziedus, ogas un jaunos dzinumus.

Sabiedriskā uzvedība

Klinšu ibisi ir sabiedriski visa gada garumā – ligzdo kolonijās, barojas nelielās grupās, bet nakšņo lielākos baros. Arī ziemošanas vietās var pulcēties lielākos baros.

Vairošanās un dzīves cikls

Klinšu ibisi ligzdo kolonijās. Savulaik, kad suga bija daudz lielākā skaitā, kolonijas bija lielākas, bet tagad tajās nav vairāk par 3–40 pāriem. Vairošanās sākas februāra vidū, dēj martā–aprīlī.

Ligzdo klinšu nišās un uz dzegām. Ligzda ir irdena zaru platforma, ko izklāj ar zāli un salmiem. Būvē piedalās abi vecāki – tēviņš galvenokārt piegādā materiālu, bet mātīte – būvē ligzdu. Klinšu ibisiem ligzdas materiāla vākšana un rīkošanās ar to ietilpst pāra riesta rituālā.

Dējumā ir 2–4 (1–6) baltas olas. Perēšana ilgst 24–28 dienas, perē abi vecāki. Parasti sāk perēt no pirmās olas, tāpēc mazuļi šķiļas asinhroni (ne vienlaikus).

Mazuļi ir ligzdguļi, ligzdā pavada 43–47 dienas, un tos aprūpē abi vecāki. Pirmajās nedēļās ligzdā pastāvīgi ir kāds no vecākiem, kas mazuļus gandrīz nepārtraukti silda. Mazulis barojas ar vecāku atrītu barību, savu galvu un knābi iespraužot pieaugušā putna mutē. Ar laiku vecāki sāk barību atrīt tieši ligzdā, un pieaugušo ibisu vizītes ligzdā pakāpeniski samazinās.

Pēc izlidošanas jaunie klinšu ibisi vēl krietnu laiku paliek kopā ar vecākiem, no tiem iemācās meklēt barību un apgūst migrāciju maršrutus.

Vairošanās rezultāti klinšu ibisu kolonijās var ievērojami atšķirties no gada uz gadu. Ļoti sausos gados var neligzdot vispār.
Klinšu ibisi dzimumgatavību sasniedz 3 gadu vecumā, bet parasti ligzdot sāk tikai 6 gadu vecumā.

Dzīves ilgums – ap 25 gadiem.

Migrācijas

Marokas populācija ir nometnieki un klejotāji, bet austrumu populācija – gājputni. Domājams, galvenās ziemošanas vietas ir Etiopijas un Eritrejas kalnu rajonos.

Klinšu ibisa atklāšanas, izzušanas un atjaunošanas vēsture

Senajā Ēģiptē klinšu ibisu pielūdza – tas attēlots 5000 gadu senos ēģiptiešu hieroglifos. Tomēr klinšu ibisu svētā simbola lomā ar laiku nomainīja daudz biežāk sastopamais svētais ibiss (Threskiornis aethiopicus).

Rietumu pasaulē dramatiska bija gan sugas atklāšana, gan tās turpmākais liktenis.

1555. gadā šveiciešu ārsts Konrāds Gesners savā enciklopēdiskajā darbā “Historia animalium” aprakstīja putnu, kas bija “lielāks par vistu, tērpts melnās spalvās, ar kailu seju un garu knābi”, pavasarī ieradās kopā ar stārķiem un ligzdoja Šveices un Centrāleiropas kalnos. Gesners šo putnu sauca par “meža kraukli” un cita starpā minēja, ka tā gaļa esot ļoti garšīga, jo sevišķi – no ligzdām izņemti jaunie putni īsi pirms izlidošanas. Labi domātais apraksts veicināja klinšu ibisu ķeršanu un ēšanu sekojošajos 200 gados. Sugai kaitēja vēl divi faktori – kalnu pļavas, kurās klinšu ibisi barojās, tika pārveidotas apstrādātos laukos un ganībās, un XVI gs. otrajā pusē Eiropas klimats sāka pakāpeniski kļūt vēsāks. Šie trīs faktori, jo sevišķi trešais, veicināja “meža kraukļa” izmiršanu Eiropā ap XVII gs. beigām.

Tā kā putns šķita pazudis no zemes virsas, to ātri aizmirsa. Gesnera aprakstu un zīmējumu vēlāk pat uzskatīja par safabricējumu, jo tam neatbilda neviens no Eiropas putniem, pat ne Donavas krastos sastopamais brūnais ibiss.

XX gs. sākumā, kad klinšu ibisu atklāja Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, ievēroja arī, ka tā izskats ir pārsteidzoši līdzīgs Gesnera aprakstītajam putnam. Tomēr pētnieki vienalga neticēja, ka austrumu putns varētu būt ligzdojis Alpos… līdz tā paliekas sāka atrast izrakumos Eiropā. Izšķirošais pierādījums bija šveiciešu paleontologa Hansa Georga Stēlina atrastais pusfosilizētais eksemplārs, kas neapšaubāmi bija klinšu ibiss.

Tomēr klinšu ibisa drāma ar to nebeidzās. Kad nāca klajā sensacionālā ziņa par sugas atkal atklāšanu, Eiropas dabas muzeji un kolekcionāri steidzās iegūt šī retā, mītiskā putna eksemplārus. Ar vietējo mednieku palīdzību vairākas klinšu ibisu kolonijas tika burtiski izslaucītas. Papildus iedarbojās arī citi faktori – sugas barošanās teritoriju pārveidošana lauksaimniecības zemēs, pesticīdi, kā arī klimata izmaiņas – arvien spēcīgāki un biežāki sausuma periodi. XX gs. vidū bija palikusi tikai viena pati sugas kolonija Biredžikā Turcijā (nosacītā austrumu populācija), viena neliela kolonija Alžīrijā un vēl dažas Marokā (rietumu populācija). 1994. gadā klinšu ibisu oficiāli atzina par pasaules mērogā bīstami apdraudētu sugu.

Cerības, ka savvaļas populācijas varētu atjaunot, deva fakts, ka pastāv klinšu ibisu nebrīves populācija. Tas darīja iespējamus dažādus reintrodukcijas un menedžmenta projektus dabā. Pateicoties sugas saglabāšanas pasākumiem, izdevās panākt skaita stabilizēšanos, lai arī tas arvien ir ļoti mazs.

Kā klājies klinšu ibisa populācijās?

Turcija

Savulaik Turcijā bija zināmas vismaz piecas lielas klinšu ibisu kolonijas, bet XX gs. bija palikusi tikai viena – Biredžikā Eifratas krastos. Tā izdzīvoja, jo Biredžikas iedzīvotājiem bija ticējums, ka Noass no šķirsta izlaidis ne tikai dūju, bet arī “Abu Mengel” – melnu putnu ar sirpjveidīgu knābi, kas Noasu un viņa ģimeni novedis lejā no Ararata kalna uz mazu mājiņu ielejā. Pateicoties šai leģendai, klinšu ibisu godāja, un ik februāri Biredžikā notika tradicionāls festivāls, sagaidot klinšu ibisu pārrašanos no ziemošanas vietām Arābijas dienvidos un Etiopijā. Vietējie iedzīvotāji ticēja arī, ka klinšu ibisa migrācijas mērķis bija būt par pavadoni svētceļniekiem, kas ik gadu dodas uz Meku.

Tomēr vairāki notikumi pakāpeniski mazināja putna godāšanu. Pār Eifratu uzbūvēja tiltu, un līdz ar to vairs nebija svētā putna tradīcijas daļas – pārcēlāja ar laivu. Līdz ar tilta būvi pieauga pilsētas iedzīvotāju skaits un ieradās imigranti no citiem reģioniem, kam vietējie ticējumi bija sveši. Ikgadējo ibisu sagaidīšanas festivālu 1958. gadā pārtrauca. Pilsēta auga, apbūve sasniedza ibisu ligzdošanas rajonu, un bērni sāka mest akmeņus un apdzīvotajām ligzdām.

Klinšu ibisu skaits pakāpeniski samazinājās. 1890. gadā bijušās 3000 apdzīvotās ligzdas bija aizmirsta vēsture. 1953. gadā Biredžikas klintīs vēl ligzdoja 530 pāri, bet 1956.–1959. gadā vairāk nekā 600 klinšu ibisu atrada beigtus. Tie cieta no pesticīdiem, kurus plaši lietoja klinšu ibisu iecienītās barības – siseņu, kā arī malārijas odu iznīcināšanā. Turklāt izdzīvojušajiem ibisu pāriem stipri samazinājās vairošanās sekmes, un līdz 1972. gadam kolonijā vairs neizauga neviens jaunais putns. 1972. gadā šķita, ka situācija uzlabojusies, jo izšķīlās 64 mazuļi, tomēr izlidoja tikai 9 no tiem. Bija strauji pieaugusi cilvēka radīto traucējumu ietekme, un pat izmazgātās veļas izkāršana mājās līdzās kolonijai lika pieaugušajiem putniem pamest ligzdas, un sekas bija mazuļu mirstība. 1973. gadā Biredžikas kolonijā bija tikai 23 ligzdojoši pāri.

1977. gadā WWF (Pasaules Dabas Fonds) un citas starptautiskās dabas aizsardzības organizācijas sāka sugas atjaunošanas programmu. 2 km attālumā uz ziemeļiem no Biredžikas izveidoja nebrīves klinšu ibisu koloniju. Viens no mērķiem bija šai, daudz drošākajai vietai piesaistīt savvaļas putnus no kolonijas pilsētas centrā. Tas izdevās, un 1982. gadā visi savvaļas pāri bija pārcēlušies ligzdot klinšu sienā virs vairošanas centra. Septiņu gadu laikā savvaļā izlaida 67 vairošanas centrā šķīlušos putnus, lai tie pievienotos savvaļas putniem. Tomēr lielākā daļa no izlaistajiem putniem neintegrējās savvaļas populācijā, rudenī nedevās migrācijā uz dienvidiem un pa ziemu aizgāja bojā Biredžikas nomalēs. Neveiksmes iemesls bija gan kļūdas putnu atlaišanas projektā, gan Turcijas valdības pilnīgā bezdarbība pesticīdu lietošanas ierobežošanā kolonijas apkārtnē. Nebrīves putnu izlaišanu uz laiku pārtrauca.

1988. gada pavasarī kolonijā no ziemošanas atgriezās tikai 4 no 18 putniem, kas rudenī bija devušies migrācijā. 1989. gadā atgriezās tikai trīs, un divi no tiem drīz aizgāja bojā negadījumos. Līdz ar to pēdējā savvaļas klinšu ibisu kolonijā Turcijā vairs nebija ligzdotāju – tā bija beigusi pastāvēt.

Biredžikā arvien pastāv nebrīves izcelsmes klinšu ibisu kolonija. 2012. gadā putnu skaits tajā sasniedza 100. Plānots vairošanu turpināt, līdz šī populācija būs pieaugusi tiktāl, ka varēs mēģināt to adaptēt dzīvei savvaļā. Galvenā problēma ir tā, ka kolonijā vairs nav savvaļas putnu, kas aizvestu nebrīves izcelsmes putnus uz ziemošanas vietām. Šādu putnu klātbūtne ir nepieciešama, jo klinšu ibisi nemigrē, vadoties pēc instinkta, bet katru nākošo paaudzi apmāca vecāki.

Maroka

Sugas rietumu populācijā – Marokā un Alžīrijā bija vairāk koloniju, bet mazākas, un arī šeit putnu skaits strauji samazinājās. XX gs. 30. gados ligzdoja ap 1000 pāru, bet 1975. gadā – tikai 198 pāri 13 kolonijās Marokā un 8–12 pāri vienā kolonijā Alžīrijā. 1990. gadā bija palikuši 78 pāri 6 kolonijās Marokā. Galvenie skaita samazināšanās faktori bija lauksaimniecības attīstība barošanās teritorijās, nelegāli būvdarbi un traucējumi pie ligzdu klintīm, arī ibisu tīša vajāšana, bet vissvarīgākais – zemas ligzdošanas sekmes barības trūkuma un plēsoņu dēļ.

1991. gadā klinšu ibisu ligzdošanas un barošanās vietu aizsardzībai izveidoja Sūsas-Māsas nacionālo parku un uzlaboja apstākļus, piemēram, nodrošināja ūdeni kolonijas tuvumā. 1996. gadā neizskaidrotu iemeslu dēļ bojā aizgāja 40 klinšu ibisi, un 1998. gadā Marokas populācijā bija vairs tikai 59 ligzdojoši pāri. Tomēr turpmākajos gados sugas aizsardzības pasākumi sāka nest sekmes. 2015. gadā populācijā ligzdoja jau 116 pāri, kas izaudzēja 205 mazuļus – vislabākie vairošanās rezultāti, kopš pirms 30 gadiem sāka koloniju monitoringu.

Pašlaik klinšu ibisi Marokā ligzdo trīs kolonijās Sūsas-Māsas nacionālajā parkā un vēl vienā kolonijā netālu no Tamri. 2017. gadā atrastas vēl divas jaunas kolonijas. Ir cerības, ka klinšu ibisi no šīm kolonijām varētu sākt izplatīties arī uz agrākajām dzīves vietām. Par to, ka tā varētu notikt, liecina nelielu klinšu ibisu grupiņu (līdz 12 putniem) novērojumi sugas agrākajā areālā.

Sīrija

Pēc aculiecinieku ziņām, iespējams, Sīrijā vēl līdz 1980. gadam bijušas klinšu ibisu kolonijas ar vairākiem simtiem ligzdotāju. Skaitam strauji samazinoties, XX gs. beigās sugu uzskatīja par Sīrijā izzudušu.

Tomēr 2002. gadā Palmīras tuksnesī atrada nelielu klinšu ibisu koloniju ar 7 putniem. 2002.–2007. gadā ligzdoja 2–3 pāri, un izauga kopā 24 jaunie putni. 2008. gadā četrus vienīgos ibisēnus apēda, visticamāk, tuksneša kraukļi (Corvus ruficollis). 2011. gadā vienīgais pāris izaudzināja divus mazuļus, un tas palika pēdējais sekmīgais klinšu ibisu vairošanās gadījums Sīrijā. Kad 2013. un 2014. gadā kolonijā atgriezās vairs tikai viens putns – pieaugusi mātīte, bet 2015. gadā – neviens, bija skaidrs, ka zaudēta arī jaunatklātā kolonija.

2011. gadā Sīrijā sākās militārais konflikts, un kopš tā laika trūkst informācijas, vai suga vispār Sīrijā vairs saglabājusies.

Eiropa

2004.–2009. gadā veica klinšu ibisa reintrodukciju Andalūzijā (Spānijā), savvaļā izlaižot ap 190 putniem. Pirmais reintrodukcijas izcelsmes pāris 2008. gadā izdēja 2 olas – pirmā sugas ligzdošana savvaļā Spānijā pēc 500 gadu pārtraukuma. 2014. gadā uz trim klintīm ligzdoja jau 25 pāri. Tomēr 2017. gadā ūpju uzbrukumu dēļ ligzdošana palika gandrīz pilnībā bez sekmēm.

Alpos izveidotas divas introducētas populācijas – Burghauzenē (Vācijā) un Zalcburgā (Austrijā). Atšķirībā no Spānijas populācijas, šiem putniem jādodas ziemot uz labākām barošanās teritorijām, tāpēc tie tika speciāli apmācīti migrēt uz Orbetello lagūnu Toskānā (Itālijā). 2011. gadā pirmais savvaļas putns no Itālijas patstāvīgi atgriezās Burghauzenē.

Spānijā, Austrijā un Vācijā izveidotās klinšu ibisa kolonijas sugas savvaļas populācijā neieskaita, tāpēc sugu arvien uzskata par Eiropā izmirušu.

Informācijas avoti

BirdLife International 2018. Geronticus eremita. The IUCN Red List of Threatened Species 2018: e.T22697488A130895601. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2018-2.RLTS.T22697488A130895601.en. Accessed on 19 November 2020.

Matheu E., Del Hoyo J. 1992. Family Threskiornithidae (Ibises and Spoonbills). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 1: Ostrich to Ducks. Pp. 472–507.