Indijas pāvs

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Galliformes – vistveidīgo kārta
Phasianidae – fazānu dzimta
Pavo cristatus – Indijas pāvs

Izplatība savvaļā

Indijas pāvs izplatīts Dienvidāzijā – Bangladešā, Butānā, Indijā, Nepālā, Pakistānā un Šrilankā. Pasaules populāciju uzskata par stabilu. Lielākajā daļā areāla pāvu uzskata par svētu un saudzē. Pāvs ir Indijas nacionālais putns, nozīmīgs gan hinduisma, gan budisma reliģijā. Pāvs ir labi pielāgojies dzīvei cilvēka tuvumā un cilvēka pārveidotā vidē.

Indijas pāvs ir populāra suga zoodārzos un putnu kolekcijās. Daudzviet pasaulē tas arī introducēts savvaļā – piemēram, Austrālijā, Bahamu salās, Havaju salās, Japānā un Jaunzēlandē. (Šīs populācijas gan lielākoties nekļūst par īstām savvaļas populācijām, un putni saglabā daļēju atkarību no cilvēka.)

Vai ir tiesa, ka

Indijas pāvi dzīvo hinduistu tempļos?
Indijas pāvi ēd čūskas?
Pēc “acīm” spalvu vēdeklī var spriest par Indijas pāvu tēviņa vecumu?

Dzīves vide

Pāva visiecienītākais biotops Indijas ziemeļos ir skraji meži ar zizifa jeb jujubas (Ziziphus) pamežu gar upēm. Indijas dienvidos izplatīts dažādos biotopos, ieskaitot aizaugušus izcirtumus, augļu dārzus un citus stādījumus ciematu tuvumā, bet vislabprātāk apdzīvo gan mitrus, gan sausus lapu koku mežus upju tuvumā. Kalnos sastopams līdz pat 2000 m augstumā virs jūras līmeņa.

Pāvi daudzviet lielā daudzumā uzturas ciematos, pilsētās un tempļos.

Barība un barošanās

Indijas pāvs ir visēdājs. Ēd gan graudus, gan labības zaļos dzinumus, gan kukaiņus, gan sīkus rāpuļus (ieskaitot nelielas čūskas), gan sīkus zīdītājus. Labprāt ēd dažādas ogas – piemēram, Carissa ģints augu, lantānu (Lantana) un zizifa augļus, tāpat – savvaļas vīģes. Barības meklējumos var apmeklēt apstrādātus laukus un papuves.

Sabiedriskā uzvedība

Pāvi vairošanās sezonā veido harēmus. Barību meklē nelielās grupiņās. Ārpus ligzdošanas sezonas mātītes uzturas grupās kopā jaunajiem putniem, bet tēviņi veido atsevišķas grupas.

Vairošanās un dzīves cikls

Vairošanās sezona dažādās vietās areālā ir dažādā laikā, bet šķiet saistīta ar lietus sezonu. Lielākajā daļā Indijas dienvidu un Šrilankas ligzdo janvārī–aprīlī, bet Tamilnādas štatā (Indijas dienvidos) – oktobrī–decembrī. Himalaju piekalnēs ligzdo, iespējams, martā–aprīlī, bet parasti – jūnijā.

Indijas pāvi ir poligāmi – viens tēviņš pārojas ar vairākām mātītēm.

Ligzda visbiežāk noslēpta krūmā (piemēram, lantānā, zizifā). Parasti tā atrodas nevis ieplakā, bet mazliet paaugstinātā, plūdu drošā vietā.

Dējumā parasti ir 3–6 (3–8) olas. Perēšana prasa 28–30 dienas, perē tikai māte. Pāvēni ir ligzdbēgļi, to pūku tērps ir tumšbrūns un sarkanbrūns, apakšpusē – gaiši dzeltenbrūns.

Jaunie pāvu tēviņi pieauguša tēviņa izskatu iegūst pakāpeniski. Gada vecumā tie jau ir pieauguša tēviņa lielumā, bet virsastes spalvu vēdeklis ir daudz īsāks un bez “acīm”. Ar katru nākošo gadu vēdekļa spalvas kļūst garākas, bet pilnu garumu sasniedz 4 gadus vecam tēviņam.

Migrācijas

Jādomā, ka pāvi ir nometnieki – nelielas pāvu grupiņas savās uzturēšanās vietās novērojamas cauru gadu.

Dažādi fakti

Indijas pāvs ir liels putns – tēviņiem ķermeņa garums ir 180–230 cm (t.sk. aste 40–45 cm, bet riesta sezonā virsastes spalvu vēdeklis sasniedz 140–160 cm), spārnu atpletums 130–160 cm. Mātītēm ķermeņa garums 90–100 cm (t.sk. aste 32,5–37,5 cm), spārnu atpletums 80–130 cm. Tēviņi sver 4000–6000 g, mātītes – 2750–4000 g.

Informācijas avoti

BirdLife International 2016. Pavo cristatus. The IUCN Red List of Threatened Species 2016: e.T22679435A92814454. http://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2016-3.RLTS.T22679435A92814454.en. Accessed on 30 December 2020.

McGowan P.J.K. 1994. Family Phasianidae (Pheasants and Partridges). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 434–553.