Sākums Dzīvnieki Andu kondors

Andu kondors

Vašingtonas konvencijas I pielikums

Eiropas ex situ programma

Pasaules Sarkanā grāmata: jutīga suga (Vulnerable)

Klasifikācija

Chordata – hordaiņu tips
Aves – putnu klase
Cathartiformes – Amerikas grifu jeb katartidveidīgo kārta
Cathartidae – Amerikas grifu jeb katartu dzimta
Vultur gryphus – Andu kondors

Izplatība savvaļā

Andu kondori ligzdo Andu kalnos Dienvidamerikā – Argentīnā, Bolīvijā, Čīlē, Ekvadorā, Kolumbijā un Peru. Areāla ziemeļu daļā suga kļuvusi ļoti reta, it sevišķi Venecuēlā, kur ligzdotāju populācija izzudusi, un, jādomā, reti novērotie kondori šeit ieklīst no Kolumbijas. Lielākā zināmā sugas populācija – ap 300 putnu – koncentrēta Patagonijas ziemeļrietumos.

Vēl pirms 30 gadiem Andu kondors bija visā izplatības areālā bieži sastopams putns. 2000. gadā to iekļāva Pasaules Sarkanajā grāmatā kā daļēji apdraudētu sugu (NT – Near Threatened). XXI gs. sākumā Andu kondoru skaits sācis strauji samazināties, un 2020. gadā sugu pārcēla uz augstāku apdraudētības kategoriju, atzīstot par jutīgu (VU – Vulnerable).

Andu kondoriem dabiski raksturīga zema mirstība un zema vairošanās produktivitāte. Palielinoties pieaugušo putnu mirstībai, lēnais vairošanās temps to vairs nespēj kompensēt. Visbūtiskākie Andu kondora apdraudējuma faktori ir tieša un netieša vajāšana, kas arvien turpinās visā sugas areālā, turklāt dažviet pat pieaug.

Lai arī Andu kondori ir maitēdāji, tiem ļoti kaitē lopkopju uzskats, ka tie nogalinot mājlopu mazuļus. Ir tiesa, ka kondori var uzbrukt teliņiem, taču tas notiek ļoti retos gadījumos. Faktiski mājlopu mirstība kondoru dēļ ir zemāka par 1%, tomēr milzīgajiem, majestātiskajiem plēsīgajiem putniem arvien uzveļ vainu un cenšas tos izskaust.

Piedevām kondoriem kaitē arī pasākumi citu plēsoņu – pumu un lapsu kontrolei. Saindētas ēsmas izlikšana nav atļauta, tomēr to dara arvien vairāk. Barojoties pie plēsoņu iznīcināšanai izliktiem saindētiem mājlopu līķiem, ik gadus daudz kondoru aiziet bojā Argentīnā, Čīlē, Ekvadorā, Kolumbijā un, iespējams, arī Bolīvijā.

Kondoriem kaitē arī saindēšanās ar svina munīciju, ko satur savvaļas dzīvnieku maitas. Konkurenci uz barību rada gan klejojošie suņi, gan arī Amerikas melnie grifi (Coragyps atratus), kas pēdējos gados pieaug skaitā un izplatās kondoru apdzīvotajos rajonos. Andu kondorus arī nelikumīgi ķer tirdzniecībai, un tie iet bojā sadursmēs ar elektrolīnijām un telefona līnijām.

Samazinoties Andu kondora populācijai, Dienvidamerikas valstīs sākti sugas aizsardzības projekti. Argentīnā, Čīlē un Kolumbijā veic reintrodukciju, savvaļā izlaižot nebrīvē vairotus putnus. Tiek veidotas kondoru piebarošanas stacijas. Tajās kondorus arī pēta, foto un video materiālā pēc ārējām pazīmēm atpazīstot individuālus putnus. Argentīnā, Bolīvijā, Ekvadorā, Kolumbijā un Peru veic kondoru satelītu telemetrijas pētījumus.

Vai ir tiesa, ka

Andu kondori pārtiek no okeāna krastā izmestiem vaļiem?
Andu kondori nolaupa jūras putnu olas?
Andu kondori nedēj biežāk kā reizi divos gados?

Aizsardzība

Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā, 2020. gadā atzīts par jutīgu sugu (VU – Vulnerable).
Andu kondoram izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Duēlafontēnas zoodārzs Francijā.
Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) I pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana un kuru tieši vai netieši apdraud starptautiskā tirdzniecība.
Iekļauts Bonnas konvencijas II pielikumā kā ceļojošā suga, kurai ir nelabvēlīgs aizsardzības statuss un kuras saglabāšanu varētu veicināt starptautiskā sadarbība, noslēdzot līgumus tās aizsardzībai.

Dzīves vide

Andu kondori sastopami augstu kalnos, tos novēro pat visaugstākajās virsotnēs. Tomēr visvairāk uzturas klajā stepē un kalnos līdz 5000 m virs jūras līmeņa – galvenais, lai nebūtu cilvēka radītu traucējumu, toties būtu atrodamas maitas. Sastopami arī zemienēs – Patagonijas pampās un Peru un Čīles tuksnešos. Barības meklējumos labprāt dodas uz Klusā okeāna piekrasti, kur atrodamas krastā izmestas vaļu, roņu un jūras putnu paliekas. Lielākoties tikpat kā neapmeklē mežus, tomēr Patagonijā sastopami dienvidskābaržu (Nothofagus) mežos.

Pielāgojumi

Spēcīgais knābis palīdz pārplēst lielu dzīvnieku ādu, ļaujot piekļūt un baroties ar muskuļaudiem un iekšām.

Barība un barošanās

Andu kondori barojas galvenokārt ar maitu, lielākoties lielu un vidēja lieluma zīdītājdzīvnieku paliekām, visvairāk – gvanako (Lama guanicoe), mājlopiem un okeāna piekrastē – jūras zīdītājiem (vaļiem un roņiem). Savulaik pie lielākiem līķiem redzēti pulcējamies un barojamies pat 40 Andu kondoru vienlaikus.

Ēd arī sīkāku barību, ieskaitot jūras putnu paliekas un olas no to kolonijām.

Sabiedriskā uzvedība

Kondoru pāri ligzdo individuāli. Vairāki kondori vienuviet var sapulcēties pie lielākiem barības objektiem.

Vairošanās un dzīves cikls

Ligzdo klintīs – seklās nišās uz klints dzegām. Peru reģistrēta dēšana februārī–jūnijā, Čīlē – septembrī–oktobrī.

Andu kondoru vairošanās temps ir viens no lēnākajiem putnu pasaulē. Tie dēj vienu pašu olu, kuras perēšana aizņem gandrīz 2 mēnešus (vidēji 59 dienas). Mazulis aug lēni – pilnībā apspalvots un spējīgs lidot tas ir tikai 6 mēnešu vecumā, bet vecāki turpina to aprūpēt arī vēl ilgi pēc izlidošanas. Tāpēc pilns ligzdošanas cikls aizņem vairāk nekā 12 mēnešus.

Ilgās mazuļa aprūpes dēļ Andu kondori ligzdo tikai katru otro gadu, bet nelabvēlīgos apstākļos daudzi pāri ligzdošanu izlaiž.

Jaunie Andu kondori pieaugušo putnu tērpu – melnu apspalvojumu ar spilgti baltu “apkakli” – iegūst tikai 6 gadu vecumā. Vairošanos nereti uzsāk vēl dažus gadus vēlāk.

Migrācijas

Andu kondoriem migrācijas nav raksturīgas, cauru gadu tie pavada kā nometnieki. Toties barības meklējumos tie veic lielus attālumus, nereti šķērsojot valstu robežas.

Dažādi fakti

Andu kondori ir lielākie lidojošie mūsdienu putni. To ķermeņa garums ir 100–130 cm, spārnu atpletums sasniedz 320 cm. Mātītes ir mazākas par tēviņiem – mātītes sver 8–11 kg, tēviņi – 11–15 kg.

Andu kondori ir vienīgā Amerikas grifu suga, kam piemīt dzimumu dimorfisms – tēviņam uz galvas ir liela sekste.

Informācijas avoti

BirdLife International 2020. Vultur gryphus. The IUCN Red List of Threatened Species 2020: e.T22697641A181325230. https://dx.doi.org/10.2305/IUCN.UK.2020-3.RLTS.T22697641A181325230.en. Accessed on 28 December 2020.

Houston D.C. 1994. Family Cathartidae (New Word Vultures). – Del Hoyo J., Elliott A., Sargatal J. (eds). Handbook of the Birds of the World, Volume 2: New World Vultures to Guineafowl. Barcelona: Lynx Edicions. Pp. 24–41.