Padomju vara. Otrais pasaules karš un pēckara gadi

1940. gadā jaunā vara likvidēja biedrību "Latvijas zooloģiskais dārzs" un nodeva Zooloģisko dārzu Rīgas pilsētas Nekustamo īpašumu pārvaldei.

Direktors-rīkotājs L.Gailītis iesniedza atlūgumu, vēlāk viņu arestēja un 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Direktors, kuram darbs zooloģiskajā dārzā bija sirdslieta, mira izsūtījumā.

Ar 1941. gada 4. jūliju par Rīgas Zooloģiskā dārza direktora pagaidu vietas izpildītāju iecēla zoodārza veterinārārstu Arvīdu Vīksni (attēlā).

Pateicoties direktora A. Vīksnes organizatora talantam, profesionālajām prasmēm un cilvēciskajām īpašībām, Zooloģiskais dārzs turpināja darboties arī kara laikā.

Piemērojoties kara apstākļiem, Zooloģiskais dārzs gādāja barību, apsaimniekojot pļavas un ierīkojot siltumnīcas, kā arī rūpējās par lauksaimniecības dzīvnieku šķirņu saglabāšanu.

Kuģu apkalpes, mežniecības un lauku saimniecības dāvināja dzīvniekus: roņus, lapsēnus, zaķus un stirnas. Zoodārza dzīvniekiem joprojām dzima mazuļi.

Zooloģisko dārzu vairākas reizes apmeklēja rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis.

1943. gadā Latvju Grāmata izdevusi viņa darbu „Zvēri Rīgas Zooloģiskā dārzā” ar I. Zeberiņa ilustrācijām. Dārzs bija labi apmeklēts, to iemīļojuši arī ievainotie karavīri.

1944. gadā dārzā bija 179 dzīvnieku sugas. Rudenī, padomju armijai ienākot Rīgā, Zooloģiskā dārza viesu grāmatā parādās jūsmīgi ieraksti.

1946. gadā ieviesa jaunas dzīvnieku sugu plāksnītes – krievu un latviešu valodā.

1947. gadā ierīkoja kažokzvēru sektoru, Zooloģiskais dārzs un fermas apmainījās ar pieredzi to turēšanā, ēdināšanā un kopšanā.

1947.gada 16.aprīlī notika zooloģiskā pulciņa dibināšanas sapulce.

1948. gadā publikas lietošanai nodeva akvāriju, kuru Jāņa Slokas vadībā iekārtoja pilnīgi no jauna bijušā restorāna ēkā. Priekšroku deva aukstūdeņu zivīm, tomēr atsevišķā nodaļā bija tropu zivis (gadu vēlāk eksotisko zivju nodaļu paplašināja). Izveidoja arī vietējo un eksotisko ūdensaugu kolekciju.

Iekārtoja barības dzīvnieku (peles, truši, jūrascūciņas, putni, „miltu tārpi”) audzētavu.

1951. gadā eksponēja 114 putnu un 115 zīdītāju sugas.

1950-to gadu sākumā zoodārza apmeklētāji varēja vērot zīdtauriņa attīstības ciklu.

Darbinieku starpā bija populāra mākslinieciskā pašdarbība (attēlā).

Sākās t.s. „sociālistiskā sacensība” ar Ļeņingradas zooloģisko dārzu.

Padomju gados sāka veidot terāriju, tam bija divas nodaļas:

lielajā terārijā jeb krokodilu mājā (attēlā)  bez krokodiliem dzīvoja arī varāni, pitoni, bruņrupuči u.c.; bet mazajā terārijā izmitināja plašu rāpuļu kolekciju, tai skatā indīgās čūskas – kobras, gjurzas un efas.

Zooloģiskajā dārzā bija plašas zosveidīgo putnu, fazānu, pūču, baložu, vanagu un papagaiļu kolekcijas. Ar vietējiem putniem varēja iepazīties zvirbuļveidīgo putnu ekspozīcijā.

1951./52. mācību gadā zoodārzā darbojās 90, vēlāk pat ap 200 jauno naturālistu.

1952. gada 5. martā Rīgas pilsētas Darbaļaužu Deputātu padomes izpildu komiteja apstiprināja Rīgas Zooloģiskā dārza nolikumu. Nolikums paredzēja, ka Zooloģiskais dārzs atrodas Kultūras pārvaldes pakļautībā un tā direktoru un vietniekus ieceļ vai atlaiž Izpildu komiteja.

Dārza galvenie uzdevumi pēc būtības bija tādi paši kā gadsimta sākumā un 30-tajos gados:

• rādīt dzīvniekus apstākļos, kas pēc iespējas tuvināti dabiskajiem;
• dzīvnieku kolekciju izmantot dabaszinātņu popularizēšanai;
• ikdienas darbu ar bērniem virzīt uz padziļinātu zooloģijas apgūšanu un saprātīgu attieksmi pret dabu;
• veikt zinātniski pētniecisko darbu ar nolūku uzlabot ekspozīcijas, dzīvnieku turēšanas apstākļus, vairošanu un ārstēšanu.

Laikmetu spilgti raksturo viens no uzdevumiem, kurš paredzēja „radošā Padomju darvinisma popularizēšanu, padomju zinātnes un celtniecības sasniegumu pielietošanu un PSRS dabas bagātību parādīšanu” u.tml.

Dzīvnieku kolekcija tika veidota saskaņā ar Izpildu komitejas apstiprinātu sarakstu.

1952. gadā Zooloģiskajā dārzā notika Putnu dienas ar putnu skati, kurā parādīti labākie putnu būrīšu veidi. Zinātņu akadēmijas ornitologi nolasīja referātu un demonstrēja putnu gredzenošanu. Putnu dienas Zooloģiskajā dārzā joprojām ir populāras.

Dārzā nodibināja Zinātnisko padomi, lai apspriestu zinātņu popularizēšanas, zinātniskās pētniecības, zootehniskā un veterinārā darba jautājumus.

1952.gada 6.decembrī RZD piedzima Bengālijas tīģeris Akbars-Puršs, kuru līdz 10 mēnešu vecumam mākslīgi baroja un uzaudzēja dārza darbiniece Olga Buceniece. Kļuvis par dresētājas Margaritas Nazarovas audzēkni, Puršs bija ļoti populārs, uzstājās cirkā un piedalījās kino filmās „Tīģeru dresētāja” (1955.), „Svītraino reiss” (1961.) u.c. Puršs nobeidzās 1963. gadā.

Pēckara gadi bijuši lielo kaķu ziedu laiki. No 1945. līdz 1955. gadam Rīgas zoodārzā piedzimuši 50 lauvēni un 20 tīģerēni.

Laikā no 1952. gada decembra līdz 1960. gada aprīlim Zooloģiskajā dārzā cits citu nomainīja un amata pienākumus pildīja trīs direktori: Osvalds Bauers, Jēkabs Vecvagars un Rihards Stankevics.

A. Vīksne šai laikā bija direktora vietnieks zinātniskajās lietās. Viņa izveidotā darba organizācijas sistēma, kā arī izglītotu un atbildīgu darbinieku komanda, nodrošināja Zooloģiskā dārza normālu darbību vēl vairākus gadu desmitus.

1953. gadā uzsāka jaunas dzīvnieku barības virtuves celtniecību.

1957. gadā izdeva ceļvedi „Rīgas Zooloģiskais dārzs” ar fotogrāfijām un aprakstiem latviešu un krievu valodā. Teksta autori A. un J. Vīksnes.

Rīgas zoodārzā viesojās Pekinas zoodārza darbinieki, neilgi pēc tam Rīgas zoodārzs saņēma lielisku ķīniešu dāvanu – kiangu pāri Nemo un Nedu (attēlā).

1950-tajos un 60-tajos gados zooloģiskajā dārzā darbojās mazuļu laukums, kur vienā aplokā turēja plēsēju (tīģeru, lauvu, lūšu, lāču, vilku) un zālēdāju mazuļus.

1958. gadā nepieciešamība pēc dzīvās barības pieauga tiktāl, ka Zooloģiskajā dārzā izveidoja barības dzīvnieku sektoru.

1950-to gadu beigās sugu un eksponātu skaita ziņā Rīgas Zooloģiskais dārzs ieņēma otro vietu PSRS (pirmajā vietā bija Maskavas Zooloģiskais dārzs). Apmeklētāju skaits arvien pieauga.