Latvijas pūces ir viena no interesantākajām putnu ekspozīcijām zoodārzā. Te aplūkojamas gan Latvijā savvaļā bieži sastopamās sugas – meža pūce, garastes pūce (urālpūce) un ausainā pūce, gan arī retākas un mazāk pazīstamas sugas – bikšainais apogs, Eiropas ūpis un baltā pūce. 

Pūču mītnes veidotas tā, lai putni varētu labi justies un atrādīt savu dabisko uzvedību. Dabiskā zemsedze ūpjiem ļauj kašņāt ligzdas bedrītes, bet biezi augošās eglītes un krūmi, kā arī dabisko baļķu sienas paslēpj pūces pat no zooloģiskā dārza darbiniekiem. Arī apmeklētājiem, lai saskatītu visus ekspozīcijas iemītniekus, nākas apbruņoties ar pacietību un būt ļoti vērīgiem. Protams, visvieglāk ieraugāma ir Latvijas lielākā pūce – ūpis. Arī baltās pūces izceļas uz pieticīgā tundras vidi imitējošā augāja un akmeņu krāvumu fona.

Pūču mazuļi un cilvēki

Atceries!

Pūču mazuļi nav pamesti, un tos nevajag nest mājās vai uz zooloģisko dārzu!

Atrodot pūkainu pūcēnu, neaiztiec to un ātri ej prom.

 Nejauši uz zemes atrastus pūču mazuļus cilvēki nereti atnes uz zooloģisko dārzu, bet šāda „glābšana” nodara vairāk posta nekā labuma. Nezināšanas dēļ cilvēki pūču mazuļus aiznes projām no to dzimtajām vietām un vecākiem, tā liedzot tiem dzīvi savvaļā. Cilvēku izbarotos putnus veiksmīgi atlaist dabā ir praktiski neiespējami.

Pūcēni nav tik bezpalīdzīgi, kā cilvēkiem šķiet. Kad pūču mazuļi atstāj ligzdu, tie ir pūkaini un dažkārt vēl neprot labi lidot. Šķietami bezpalīdzīgie mazuļi dienā tup zarotnē vai slēpjas uz zemes, gaidot krēslas iestāšanos. Pūcēnu vecāki zina mazuļu atrašanās vietu un, atsaucoties saucieniem, baro tos vēl vismaz mēnesi pēc ligzdas pamešanas. Rīgā un citviet nereti meža pūču mazuļi pamet ligzdas jau februārī - martā.