Apkakles pekars
Vai tā ir tiesa, ka
■ Pekari spēj dzīvot gan tropos, gan mērenajā joslā, kur ziemā zemi klāj sniegs?
■ Pekaru mazuļu audzināšanā piedalās to vecākās māsas?
■ Arizonas pilsētās apkakles pekari kaitē puķkopjiem, izrokot un apēdot tulpju sīpolus?
Zoodārzā
Pekaru bars mīt zoodārza nagaino dzīvnieku ekspozīcijā. Grupiņā vienmēr ir rosība, un pekariem cauru gadu aug mazuļi.
Izplatība savvaļā
Apkakles pekari sastopami abos Amerikas kontinentos no ASV dienvidu štatiem (dzīvo Arizonā, Ņūmeksikā un Teksasā) līdz pat Argentīnas ziemeļdaļai. Savā areālā plaši izplatīti, un to populācija ir stabila, lai gan pastāv medību spiediens un cilvēka darbība pārmaina dzīves vidi.
Sugas saglabāšana
■ Izņemot ASV un Meksikas populācijas, attiecībā uz pārējām areāla valstīm apkakles pekars iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide
Pekari spēj pielāgoties visdažādākajiem dzīves apstākļiem un apdzīvo visdažādākos biotopus, t.sk. mežus, sausos tropu mežus, tropu lietusmežus, stepes un tuksnešus.
Pekari labi jūtas arī cilvēka mītņu tuvumā, izmantojot priekšrocību baroties ar atkritumiem. Piemēram, ievērojamas pekaru populācijas izveidojušās arī Fīniksas un Tūsonas piepilsētās Arizonā, kur tie kaitē puķkopjiem, barojoties ar puķu sīpoliem un nopostot arī citus augus.
Neparasta īpatnība ir pekaru – tropu sugas – spēja izdzīvot arī vidē, kur nakts temperatūra nokrītas līdz 0oC un ziemās veidojas sniega sega, kā tas ir pekaru areāla ziemeļdaļā.
Barība
Barība ir ļoti daudzveidīga atkarībā no dzīves vietas. Pekari ēd saknes, bumbuļus, augļus, sēklas, zaļo augu ēdamās daļas, sēnes, kukaiņus, zivis, vardes, olas, čūskas, maitas. Šķiet, ka pekariem nekaitē klaburčūsku inde. Neotropiskajā zonā (Centrālajā un Dienvidamerikā) pekari barojas ar vismaz 128 augu sugu augļiem. Tropu mežos barībā dominē palmu augļi no vairāk nekā 25 sugām, kā papildinājums kalpo sīki mugurkaulnieki un bezmugurkaulnieki. Savukārt tuksnešos pekaru barībā dominē opuncijas un agaves.
Dzīves cikls
Pekari ir ļoti sabiedriski un dzīvo grupās, kurās var būt gan mazāk par sešiem, gan vairāk par 30 dzīvniekiem. Barus kopā tur ne vien skaņu, bet arī smaržu signāli (teritorijas marķējums) – ar dorsālā dziedzera izdalīto spēcīgo muskusu pekari iezīmē ne vien koku stumbrus un akmeņus, bet arī cits citu. Par teritorijas iezīmējumu kalpo arī fekāliju kaudzes. Teritoriju aizstāv abu dzimumu pekari.
Vairojas tikai bara dominējošais tēviņš. Pārējie bara tēviņi drīkst dzīvot barā, bet nedrīkst tuvoties mātītēm meklēšanās laikā. Rezultātā atšķirībā no daudziem citiem nagainajiem dzīvniekiem, pekariem nav nepieciešams veidot vecpuišu grupas.
Dzimumgatavību pekari sasniedz apmēram gada vecumā. Pekariem nav īstas vairošanās sezonas – var vairoties cauru gadu, bet lielākais skaits mazuļu izaug lietus sezonā. Grūsnība ilgst gandrīz 5 mēnešus, un metienā visbiežāk ir divi mazuļi, lai gan var būt 1–4. Mazuļi sver 500–900 g un tūlīt pēc piedzimšanas spēj sekot mātei. Ar mātes pienu barojas līdz apmēram 6 nedēļu vecumam.
Uz dzemdību laiku mātīte atstāj baru, pretējā gadījumā pastāv risks, ka pārējie bara locekļi tikko dzimušos mazuļus apēd. Nākošajā dienā māte atgriežas barā, bet mazuļiem drīkst tuvoties vienīgi to vecākās māsas, kas nereti piedalās mazuļu kopšanā.
Dzīves ilgums – līdz 24 gadiem (reģistrēts nebrīvē).
Dažādi fakti
Pekaru tēviņi un mātītes ārēji maz atšķiras.
Pekariem ir vāja redze un laba dzirde, kas arī der par izskaidrojumu to trokšņainajam dzīvesveidam.
Gadsimtiem Centrālās un Dienvidamerikas indiāņi ķēruši, piejaucējuši un kā mājas mīluļus turējuši pekaru mazuļus. Pekarēnus nereti noķer un piejaucē arī ASV.
Galvenie dabiskie ienaidnieki – koijoti, pumas, jaguāri, meža kaķi.
Pekari ir viena no svarīgākajām medījamo dzīvnieku sugām Arizonā. Teksasā medību sezonā nošauj vairāk kā 20 000 apkakles pekaru.
Pekarus mēdz saukt arī par muskuscūkām vai Meksikas cūkām, lai gan tagad zināms, ka pekari nav cūkas, bet iedalāmi atsevišķā – pekaru dzimtā. Pekariem un cūkām ir daudz anatomisku un fizioloģisku atšķirību.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Apkakles pekars |
| Angliski: | Collared Peccary |
| Latiniski: | Pecari tajacu |
| Krieviski: | Пекари ошейниковый |
