Nīlzirgs
Vai tā ir tiesa, ka
■ Nīlzirgs ir trešais smagākais sauszemes dzīvnieks?
■ Nīlzirgiem negaršo ūdensaugi?
■ Nīlzirgs ar asti izsvaida savas fekālijas?
Zoodārzā
Pašlaik paši lielākie Rīgas zoodārza dzīvnieki mīt vecajā Ziloņu mājā. Guste un Funtiks vasaras sezonā plkst. 12.00 gaida viesus uz nīlzirgu barošanas "šovu".
Guste (Augustīne) dzimusi Rīgas zoodārzā 1988. gadā. Viņa ir zoodārza slavenā nīlzirgu pāra Sindas un Jonasa pēdējais mazulis (pārim 24 gadu laikā piedzima kopā 15 mazuļi, no tiem 11 sekmīgi izauga).
Harkovas zoodārzā dzimušais Funtiks uz Rīgu atbrauca 1990. gadā kā mazs, tikko gadu vecs nīlzirdzēns – nākošais Gustes līgavainis. Vēlāk noskaidrojās, ka arī Funtiks tomēr ir mātīte. Tas, protams, netraucē draudzīgi kopā dzīvot vienam no zoodārza vistemperamentīgākajiem dzīvniekiem (Gustei) un vienam no pašiem labsirdīgākajiem (Funtikam).
Izplatība savvaļā
Nīlzirgi sastopami Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Agrāk tie dzīvoja praktiski visās piemērotajās vietās, bet tagad populācija ir sarukusi un sadrumstalojusies. Pašlaik savvaļā mīt 125 000–148 000 nīlzirgu. Visvairāk to saglabājies Nīlas baseinā – Zambijā ir ap 40 000, Tanzānijā 20 000–30 000 nīlzirgu. Savukārt, piemēram, Ēģiptē tie izmiruši jau 19. gs. sākumā.
Pēdējās desmitgadēs nīlzirgu skaits samazinās arvien straujāk. Lai arī skaita sarukšanas faktori ir labi zināmi, tos nav izdevies novērst, ne arī paredzams, ka tie samazināsies tuvākajā nākotnē. Nīlzirgus visvairāk apdraud nelegālas medības un – tāpat, kā daudzus citus dzīvniekus – piemērotas dzīves vides samazināšanās uz lauksaimniecības platību rēķina.
Nīlzirgus medī ne vien gaļas un ādas dēļ, bet arī, lai iegūtu to zobus, kas ir ziloņkaula vērtībā. Piemēram, 1989.–1990. gadā no Āfrikas valstīm izvesti ap 15 000 kg nīlzirgu zobu, bet 1991.–1992. gadā – ap 27 000 kg. Prāvāko nīlzirgu tēviņu apakšējie priekšzobi ir tikpat lieli kā daudzi no ziloņu ilkņiem nelegālajā tirgū. Nīlzirgu "ziloņkauls" pie tam ir pēc izskata ļoti līdzīgs īstajam ziloņkaulam un daudzu pat iecienītāks, jo nedzeltē. Situācijā, kad pastiprinās Āfrikas ziloņu malu medniecības un nelegālā ilkņu tirgus kontrole, nelegālās nīlzirgu medības var kļūt arvien ienesīgākas.
Vēl viens iemesls nīlzirgu iznīcināšanai ir cilvēku un nīlzirgu konflikti. Nīlzirgi upmalās nereti noposta un izbradā stādījumus, tā sagādājot ekonomiskus zaudējumus. Tomēr pēdējos gados arī pieaudzis sūdzību skaits par nīlzirgu apgāztām laivām un nogalinātiem cilvēkiem. Nīlzirgu uzskata par vienu no bīstamākajiem, ja ne pašu bīstamāko dzīvnieku Āfrikā. Sevišķi bīstamas ir mātītes, kad tām ir mazuļi. Zīmīgi, ka cilvēku un nīlzirgu sadursmes visvairāk notiek tieši tur, kur ievērojami palielinājusies cilvēka populācija un tas pastiprināti ielaužas nīlzirgu dzīves vidē.
Tāpat kā cilvēki, arī nīlzirgi visvairāk apdraudēti kļūst periodos, kad valstī notiek nemieri un karadarbība. Kongo Demokrātiskajā republikā (Zairā) astoņos karadarbības gados nīlzirgu populācija samazinājusies par 95%. Par šiem zaudējumiem visvairāk atbildīgi hutu nemiernieki, maz apmaksātie Kongo zaldāti un vietējās milicijas patruļas.
Sugas saglabāšana
■ Nīlzirgs iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā saudzējama suga (Vulnerable).
■ Nīlzirgs iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un jo sevišķi to daļu un izstrādājumu (nīlzirgu "ziloņkaula") starptautiskā tirdzniecība.
■ Nīlzirgu nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB).
Dzīves vide
Nīlzirgi vislabprātāk dzīvo pastāvīgās ūdenskrātuvēs ar niedrājiem un zālājiem krastos. Dienu pavada ūdenī, bet naktī dodas krastā baroties. Nav svarīgi, lai ūdenskrātuve būtu dziļa – nīlzirgi vienlīdz labi laiku pavada arī dubļu lāmās, – svarīgi, lai ūdenskrātuve būtu izmantojama arī sausās sezonas laikā.
Galvenais, kāpēc šiem dzīvniekiem jāuzturas ūdenī – to ādai pastāvīgi jābūt mitrai. Ilgstošā saskarsmē ar gaisu nīlzirga āda sasprēgātu. Nīlzirgu ādas fizioloģija arvien nav pilnīgi izpētīta, bet ir skaidrs, ka tā ļoti labi pielāgota dzīvei ūdenī.
Nīlzirgam atpūšoties ūdenī, tā acis un arī nāsis parasti paliek virs ūdens, ļaujot tam elpot. Ienirstot nāsis noslēdz. Nīlzirgi pilnībā ieniruši parasti pavada 3–5 minūtes, bet, ja ir vēlēšanās, var zem ūdens palikt arī 30 minūtes.
Barība
Nīlzirgi ūdenī tikai atpūšas, nevis barojas. Pretēji izplatītam uzskatam, ūdensaugus tie neēd tikpat kā nemaz. Nīlzirgi barojas ar zāli, kas aug ūdenskrātuves krastos. Ļoti retos gadījumos nīlzirga barībā nonāk kāds sīkais zīdītājdzīvnieks vai maita.
Domājams, ka nīlzirgi naktī baroties dodas tāpēc, lai izvairītos no tiešu saules staru iedarbības uz ādu.
Barības meklējumos nīlzirgi ik nakti veic līdz 33 km. Parasti ganās ne tālāk kā 3,2 km attālumā no krasta, un barošanās aizņem 5–6 stundas naktī.
Nīlzirgi ēd, ar lielajām, muskuļotajām lūpām plūcot zāli. Zāli sakošļā ar dzerokļiem. Lielajiem priekšzobiem barošanās procesā nav nekādas lomas – tie nīlzirgam kalpo galvenokārt kā ieroči.
Pieaudzis nīlzirgs katru nakti patērē ap 68 kg zāles. Tas ir maz, salīdzinot ar nīlzirga ķermeņa masu (1–1,5%, kamēr citiem nagainajiem dzīvniekiem šī proporcija ir 2,5%). To kompensē nīlzirgu paradums dienā atpūsties ūdenī, kā rezultātā to enerģijas patēriņš ir zems.
Nīlzirgi neatgremo.
Dzīves cikls
Nīlzirgi ir sabiedriski, dzīvo baros, ir poligāmi. Tēviņi savā starpā sadala upes posmus, un konkurentu cīņas par teritoriju ir visai brutālas – cīkstoņi var viens otru ar zobiem savainot, pat nogalināt. Tomēr lielākoties konfliktus veiksmīgi atrisina, iztiekot ar draudu pozām vien. Pieredzes bagātie tēviņi ir rētu klāti, savukārt cīņu zaudējušie spiesti dzīvot vientulībā. Teritoriālie tēviņi savā teritorijā gan pacieš arī vecpuišus – ar noteikumu, ka tie respektē viņu dominanci.
Nīlzirgi dzīvo 10–15 dzīvnieku grupās. Grupas var būt arī lielākas, bet tad tajās ir galvenokārt mātītes ar mazuļiem.
Nīlzirgi dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā, bet vairoties parasti sāk tikai
6–15 gados. Pa mazulim dzimst ik pa diviem gadiem, jo mazuļa barošanās ar mātes pienu var turpināties 18 mēnešus.
Grūsnība ilgst ap 8 mēnešiem, dzemdības parasti iekrīt lietus periodā. Mazulis piedzimstot sver 25–55 kg. Nīlzirgu mazuļi iemācās peldēt un nirt vēl pirms iemācīšanās staigāt, arī ar mātes pienu barojas zem ūdens. Nīlzirdzēni cieši seko mātei un, kamēr tā atpūšas seklumā, mēdz uzrāpties tās mugurā pasauļoties. Šāda uzvedība mazuļiem sniedz arī drošību no krokodiliem.
Dzīves ilgums – 40–50 gadi, nebrīvē pat ilgāk. Zoodārzu datu reģistros visvecākais nīlzirgs ir Tanga no Minhenes zoodārza, kas nodzīvojusi 61 gadu.
Dažādi fakti
Nīlzirgs ir trešais smagākais sauszemes dzīvnieks (1,5–3,5 tonnas) pēc baltā degunradža (1,5–4 tonnas) un ziloņiem (3–7 tonnas). Tēviņi ir augumā lielāki par mātītēm. Tie turpina augt visu dzīves laiku, kamēr mātītes maksimālo svaru sasniedz ap 25 gadu vecumā.
Tauku slānis nīlzirgu ādā ir 5 cm biezs.
Augšējo priekšzobu garums ir 23 cm, bet apakšējo priekšzobu garums var sasniegt 70 cm (t.sk. 30 cm atrodas smaganās). Šāds nīlzirga zobs sver 3 kg.
Nīlzirgs spēj atvērt žokļus līdz pat 150o platā leņķī.
Gadiem pastāvēja uzskats, ka nīlzirgi izsvīstot asinis. Tagad zināms, ka ādas porās izdalītais sekrēts nav ne sviedri, ne asinis, lai gan satur sarkanus un oranžus pigmentus. Šiem pigmentiem piemīt antibiotiskas īpašības un, pats galvenais - spēja absorbēt gaismu ne vien parastajā, bet arī ultravioletajā spektrā. Rezultātā biezais, eļļainais sekrēts pasargā nīlzirgu ādu pret saules staru iedarbību. Šāda pati īpatnība piemīt arī parastā nīlzirga daudz retākajam radiniekam pundurnīlzirgam.
Nīlzirgiem ir paradums izsvaidīt savas fekālijas. To panāk, defekācijas laikā asti vēzējot kā propelleri. Tā dara tēviņi, retāk mātītes, un tas notiek gan ūdenī, gan uz sauszemes. Astes garums ir 40–56 cm, tās gals izveidots kā birste. Ekskrementu izsvaidīšana kalpo teritorijas iezīmēšanai. Tajā pašā nolūkā nīlzirgi arī urinē atpakaļvirzienā.
Lai arī nīlzirgam ir mucveidīgs ķermenis un īsas kājas, tas var noskriet cilvēku. Nīlzirgi spēj sasniegt 30–40 vai pat 50 km/h. Tiesa, šādā ātrumā tie rikšo, augstākais, dažus simtus metru.
Nīlzirgiem ir diezgan mežonīgs temperaments. Pieaugušie nīlzirgi mēdz naidīgi izturēties pret krokodiliem, ar ko parasti dzīvo vienā ūdenskrātuvē. Agresīvas sadursmes visbiežāk gadās laikā, kad nīlzirgiem ir mazuļi. Mazos nīlzirdziņus var apdraudēt arī lauvas un plankumainās hiēnas. Āfrikā nofilmēts nīlzirgs, kas ēd antilopi gnu, pie tam tas vispirms no gnu ķermeņa aiztriecis divus krokodilus – tie nav izrādījuši nekādu pretošanos.
Nīlzirga latīniskais nosaukums Hippopotamus veidots no grieķu vārdiem hippos (zirgs) + potamos (upe), tātad – "upes zirgs".
Lai arī nīlzirgi ārēji atgādina cūkas un citus pārnadžus (pie kuriem arī pieder), to tuvākie mūsdienu radinieki ir vaļveidīgie – vaļi un delfīni. Vaļveidīgo un nīlzirgu kopējais sencis dzīvojis pirms 60 miljoniem gadu. Šis pats sencis savukārt vēl pirms tam nodalījies no vaļveidīgo un pārnadžu kopīgā senča.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Nīlzirgs |
| Angliski: | Hippopotamus |
| Latiniski: | Hippopotamus amphibius |
| Krieviski: | Бегемот |
