Makenzi vilks
Vai tā ir tiesa, ka
■ Vilkam ir lielāks smadzeņu tilpums nekā sunim?
■ Makenzi vilkam ir lielāka tilpuma plaušas nekā citiem vilkiem?
■ Vilka zobi ir divreiz spēcīgāki nekā sunim?
Zoodārzā
Zoodārza Makenzi vilku ekspozīcijā pašlaik ir divi iemītnieki – 1996. gadā Brno zoodārzā dzimušais Peseks kopā ar meitu – 2002. gadā mūsu zoodārzā dzimušo Klondiju.
Izplatība savvaļā
Sākotnēji vilks bija plašāk izplatītais zīdītājdzīvnieks pasaulē, kas bija sastopams visā ziemeļu puslodē – Ziemeļamerikā un Eirāzijā – uz ziemeļiem no 20o ziemeļu platuma. Pašlaik vilki sastopami galvenokārt nomaļās un cilvēka neskartās vietās.
Vilkiem aprakstītas 39 pasugas (to skaits arvien var mainīties). Makenzi vilks (Canis lupus occidentalis) ir vislielākā no vilku pasugām Ziemeļamerikā, kas sastopama Kanādas un ASV rietumu daļā, Aļaskā un Aleutu salās. Makenzi vilks ticis arī reintroducēts Jeloustonas nacionālajā parkā.
Sugas saglabāšana
■ Vilks iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide
Makenzi vilks savā areālā apdzīvo tundru un mežus, ieskaitot Klinšu kalnu nogāzes. Makenzi vilks ir ne vien lielākā no Ziemeļamerikas vilku pasugām, bet tam ir arī liels plaušu tilpums, kas ļauj tam efektīvāk elpot augstkalnu gaisā, gan dod lielāku izturību. Sala apstākļos dzīvi atvieglo kuplais kažoks.
Barība
Vilks ir plēsējs, kas barību iegūst, medījot barā, atņemot medījumu citiem plēsoņām vai sameklējot kritušus dzīvniekus. Barību atrod ar ožas palīdzību. Makenzi vilki Aļaskā novēroti barojamies arī ar lašiem. Galvenie medījumi – bizoni, muskusvērši, aļņi, ziemeļbrieži, brieži. Aļņu medību sekmes ir ap 10%. Vilki regulē savu medījuma sugu populācijas, izmedījot vārgos, vecos un nepieaugušos dzīvniekus. Vilki, protams, ēdīs arī mājlopus un atkritumus, ja tādi gadīsies pa zobam.
Vienā maltītē izsalcis vilks var apēst 10 kg gaļas, bet parasti pietiek ar 2–6 kg. Vilki parasti izmanto visu medījuma ķermeni līdz ar kauliem un daļu apspalvojuma.
Vilki medībās dodas naktī un veic lielus attālumus. Pārvietošanās ātrums ir 8 km/h, diennaktī var veikt pat 200 km. Bara teritorija var aptvert 130–13000 km2, vidēji – 200 km2, bet bara teritorijas "kodols" ir 35 km2.
Vilka galvenie barības iegūšanas līdzekļi ir tā zobi, ar kuriem iespējams panākt 10 000 kPa lielu spiedienu. Tāda paša lieluma mājas suņiem ir tikai puse no vilka zobu spēka. Vilku zobu uzbūve ir labāk piemērota kaulu saberšanai nekā citiem mūsdienu savvaļas suņiem, izņemot specializētos hiēnu zobus.
Dzīves cikls
Vilku barā ir 2–36 dzīvnieki. Bara lielums atkarīgs no biotopa un medījuma daudzuma. Makenzi vilku baros Aļaskā parasti ir 6–12 dzīvnieki, Jeloustonā – vidēji 9,2. Barā parasti ir alfa pāris (dominējošais tēviņš un mātīte) un viņu pēcnācēji, ieskaitot iepriekšējo gadu jaunos vilkus. Baros var ietilpt arī neradnieciski jaunpienācēji. Pa vienam dzīvo veci vilki vai jaunuļi, kas vēl meklē savu teritoriju.
Katrā barā ir stingra hierarhija, dominancei darbojoties secībā – alfa tēviņš, alfa mātīte un pārējie. Gadījumā, ja alfa tēviņš tiek savainots vai citādu iemeslu dēļ vairs nespēj uzturēt savu dominanci, tā vietu hierarhijā ieņem rangā nākošais ("beta") tēviņš. Rangs bara hierarhijā nosaka, kuri dzīvnieki drīkst vairoties un kuri pirmie tiks pie barības.
"Alfa", "beta" utt. nosaukumus bieži kritizē, pamatojoties uz to, ka barā ir pāris ar saviem mazuļiem, un ir pats par sevi saprotams, ka vecāki ir hierarhijā ir augstāki par saviem pēcnācējiem. Par "omega" sauc hierarhijā viszemāko vilku.
Vilku barā vairojas vienīgi dominējošais pāris (alfa mātīte un alfa tēviņš). Šis pāris ir monogāms, bet, vienam no alfa dzīvniekiem ejot bojā, tā vietu ieņems cits dzīvnieks.
Dzimumgatavību sasniedz 2–3 gadu vecumā. Grūsnība ilgst 60–75 dienas. Metienā ir 1–14 mazuļi, parasti 4–7. Vilcēni dzimst akli un kurli, svars to piedzimstot ir
450–500 g. 10–15 dienu vecumā atveras acis, bet mazuļi šajā laikā vēl arvien spēj kontrolēt vienīgi priekškājas, tādēļ vēl 5–10 dienas pārvietojas rāpojot.
Pirmajās nedēļās māte pie vilcēniem pavada visu laiku, bet barību piegādā visi bara locekļi. Ar mātes pienu mazuļi barojas 45 dienas. Papildus no 2 nedēļu vecuma saņem atrītu gaļu no visiem bara locekļiem – šajā laikā vilcēniem parādās piena zobi (piena zobu skaits – 28, bet īstie zobi būs 42). Pēc 45 dienu vecuma vilcēni sāk ēst veselu piegādātu gaļu. Vilcēnu spēles un cīņas par barību nosaka to turpmāko vietu bara hierarhijā. Jaunie vilki attīstās strauji, jo līdz ziemas sākumam tiem jābūt pietiekami masīviem un izveicīgiem, lai spētu medīt kopā ar baru. 8–10 mēnešu vecumā jaunie vilki arī sāk aktīvi piedalīties medībās. Jaunie vilki atstāj dzimto baru
2–3 gadu vecumā, kad sasnieguši dzimumgatavību.
Dzīves ilgums savvaļā var sasniegt 13 gadus, bet parasti dzīvo 5–6 gadus. Bojāeja parasti saistīta ar vecumu vai ievainojumiem, kas gūti medībās vai cīniņos ar citiem vilkiem. Nebrīvē var nodzīvot 15–20 gadus.
Dažādi fakti
Vilks ir lielākā no 41 savvaļas suņu sugas. Ķermeņa garums – 1–1,3 m tēviņiem,
0,87–1,17 m mātītēm, svars – tēviņiem līdz 80 kg (bet vidēji 55 kg), mātītēm vidēji 45 kg. Jo tālāk uz ziemeļiem vilki dzīvo, jo salīdzinoši lielāks ir to augums un gaišāks kažoks. Aļaskas pasuga Makenzi vilks ir viena no lielākajām un gaišākajām vilka pasugām.
Vilku parastais pārvietošanās ātrums ir 8 km/h, skriešanas ātrums – 55–70 km/h.
Vilkiem praktiski nav dabisko ienaidnieku. Vientuļiem vilkiem vai vilcēniem var uzbrukt vilki no citiem bariem vai koijoti. Tie nogalina vilcēnus, ja tos atrod.
Arī vilki un koijoti (ne vien vilki un mājas suņi) krustojoties var radīt auglīgus pēcnācējus. Uzskata, ka Ziemeļamerikas sarkanais vilks (Canis rufus) izveidojies, krustojoties vilkiem un koijotiem.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Makenzi vilks |
| Angliski: | Mackenzie Valley Wolf |
| Latiniski: | Canis lupus occidentalis |
| Krieviski: | Волк полярный |
