Amūras tīģeris
Vai ir tiesa, ka
■ 20. gs. 30. gados savvaļā bija palikuši ne vairāk kā 30 Amūras tīģeru?
■ Amūras tīģeris ir lielākā no tīģeru pasugām?
■ Amūras tīģeri atdarina Himalaju lāču balsi, lai tos nomānītu lejā no kokiem?
Zoodārzā
Kā jau Tīģera gadā pienākas, Rīgas Zooloģiskajā dārzā 2010. gads ir veltīts tīģeriem. Zoodārza uzdevums ir apdraudēto sugu, tostarp tīģeru, saglabāšana un vairošana. Amūras tīģera EEP - starptautiskajā vairošanas programmā sugu saglabāšanai - esam iesaistījušies jau vairāk kā pirms 10 gadiem. 1998. gadā devīze „Tīģerim tīģera gadā jaunas mājas” palīdzēja realizēt Amūras tīģeru turēšanai un vairošanai atbilstošas mītnes celtniecību. Savukārt šogad, jau ziemā, uzsākot Tīģera gada aktivitātes, apsolījām „Tīģera gadā tīģerienei Katrīnai vīru!”. Nu solījums izpildīts un ceram, ka izdosies izveidot vairošanai derīgu pāri.
Šķiet, ka šoreiz pūles būs vainagojušās panākumiem. Tīģerbērns Klifs Grants ir pierādījums, ka jaunais Amūras tīģeru pāris – Vasja un Katrīna ir kļuvis par saskanīgu pāri un var cerēt arī turpmāk uz pēcnācējiem.
Šobrīd Rīgas zoodārzā mīt 4 Amūras tīģeri:
- Astra, dzimusi Rīgas Zooloģiskajā dārzā 1997. gadā 12. jūnijā;
- Katrīna (Katjuša), dzimusi Maskavas zooloģiskajā dārzā Krievijā 2007. gadā 9. jūlijā;
- Vasja, dzimis Banhemas zooloģiskajā dārzā Anglijā 2008. gadā 17. oktobrī.
- Klifs Grants, dzimis Rīgas Zooloģiskajā dārzā 2011. gada 30. jūlijā.
Izveidot veiksmīgu pāri šiem lielajiem plēsējiem ir grūts uzdevums, jo ne vienmēr zoodārza darbinieku un programmas koordinatora vēlmes saskan ar tīģeru vēlmēm. Mēģinājumi vecākajai tīģerienei Astrai atrast piemērotu partneri beidzās neveiksmīgi. Šobrīd nākas vien cerēt, ka Katrīnai paveiksies labāk un abi jaunie tīģeri būs kā radīti viens otram. Protams, līdz ģimenes dzīves uzsākšanai jaunuļiem vēl kāds brīdis jāpaciešas, jo Amūras tīģeru mātītes dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā (Katrīnai 3 gadi), tēviņi 4–5 gados (Vasjam 2 gadi).
Amūras tīģeru izplatība savvaļā
Daudzas no tīģeru pasugām ir izmirušas, mūsdienās saglabājušās deviņas. Lielākā no tām (arī lielākais mūsdienās sastopamais savvaļas kaķis) ir Amūras tīģeris (Panthera tigris altaica). Ģenētiskie pētījumi 2009. gadā parādījuši, ka Amūras tīģeris un 20. gs. 70. gados izmirusī pasuga Kaspijas tīģeris (P. t. virgata) ir ģenētiski ļoti tuvas pasugas, tagad uzskata, ka tās ir viena pasuga – Amūras tīģeris.
Krievijas Pilsoņu kara pirmajos gados (pēc Oktobra revolūcijas 1917. gadā) Vladivostokā dislocētās sarkanās armijas un baltgvardu vienības gandrīz noslaucīja no zemes virsas visus šī rajona tīģerus. Rezultātā Amūras tīģeri savvaļā saglabājās tikai Usūrijā – 30. gados savvaļā bija palicis tikai 20–30 dzīvnieku.
Tīģeru medības PSRS aizliedza 1947. gadā, tika veikta stingra malu medību kontrole un izveidots dabas rezervātu tīkls. Efektīvu sugas aizsardzības pasākumu rezultātā 80. gados Amūras tīģeru populācija bija atjaunojusies līdz ap 250 dzīvnieku. Tomēr iepriekš ļoti sarukušā skaita dēļ savvaļas populācijā bija ļoti zema ģenētiskā daudzveidība.
1987. gadā, tuvojoties PSRS sabrukumam, samazinājās arī likuma spēks un kārtība. Nelegāla mežu izciršana un parku pārraugu korumpētība atviegloja Amūras tīģeru malu medniecību, vēlreiz tos pakļaujot izmiršanas draudiem. Pie tam, sabrūkot PSRS, pavērās brīvāka pieeja Ķīnas tirgiem.
Amūras tīģerus paglāba 1992. gadā Sihote-Alina rezervātā uzsāktais Amūras tīģera projekts, kurā ietilpa gan pētījumi, gan reāli aizsardzības pasākumi tīģeru dzīves vides saglabāšanā un malu medniecības samazināšanā. Pašlaik savvaļā ir 400–550 Amūras tīģeru, un iepriekš par pasaules mērogā kritiski apdraudēto (Critically Endangered) atzītā pasuga tagad novērtēta kā apdraudēta (Endangered).
Tīģeru izplatība savvaļā
Tīģeri savulaik bijuši plaši izplatīti viscaur Āzijā – no Turcijas, Kaukāza un Kaspijas jūras līdz Sibīrijai un Krievijas Klusā okeāna piekrastei. Tagad tīģeri gandrīz visās šajās teritorijās ir izmiruši vai tuvu izmiršanai. Pēdējos 100 gados tīģeri zaudējuši 90% to vēsturiskā areāla, pilnībā izzūdot no bijušā areāla rietumu daļas, un palikušajos izplatības rajonos tie sastopami sīkās, izkliedētās populācijās. Pēdējā desmitgadē vien tīģeru areāls samazinājies par 41%.
Mūsdienās tīģeri saglabājušies sadrumstalotā areālā no Indijas līdz Ķīnai un Dienvidaustrumāzijai, kopā 12 valstīs. Kādreizējā aptuveni 100 000 dzīvnieku savvaļas populācija (20. gs. sākumā) tagad sarukusi līdz vairs tikai aptuveni 3000–5000, bet pastāv arī uzskats, ka savvaļā palicis tikai 2000 tīģeru. Tīģeru populāciju sarukšanā vislielākā loma ir piemērotas dzīves vides zudumam un tīģeru medībām komerciālos nolūkos.
Vēsturiski tīģeris ir viens no Āzijas medību trofeju "lielā piecinieka". Tīģeru trofeju medības lielā apjomā uzplauka 19.–20. gs., kad briti tās atzina par elitāru sportu koloniālajā Indijā. Daži Eiropas mednieki un Indijas maharadžas nogalinājuši pat simtiem tīģeru katrs. Pēc Otrā Pasaules kara tīģeru medības vēl pastiprinājās. 60. gados uzplauka tīģeru ādu tirdzniecība. Piemēram, 1977. gadā tīģera ādas cena Lielbritānijā sasniedza 4250 ASV dolāru.
Vairāk nekā 3000 gadu Ķīnas tautas medicīnā tīģeru kaulus izmanto slimību un ievainojumu ārstēšanā. Uzskata, ka tīģera kaulu pulverim piemīt pretsāpju un pretiekaisuma iedarbība, tīģera augšstilba kaulus paraksta reimatisma ārstēšanai. Pētījumos Ķīnā šāda iedarbību it kā apstiprināta, bet daudzi uzskata, ka efekts patiesībā ir psiholoģisks, ne farmakoloģisks. Vēl citi tic, ka tīģera kauli palīdzēs kļūt spēcīgiem kā tīģeriem, un tīģera kaulu produkti reklamēti kā potenci uzlabojošs līdzeklis.
Lai gan visās valstīs ar likumu aizliegta tīģeru kaulu uzmantošana, turpinās to nelegāla ražošana, sevišķi Ķīnā, Malaizijā un Vjetnamā. Ķīnā ir daudzas tīģeru fermas (kopā ap 5000 tīģeru), kuras rada spiedienu uz valdību, lai saņemtu atļaujas ražot tīģeru produktus, un vairākas no šīm fermām jau uzsākušas tīģeru kaulu vīna nelegālu ražošanu.
Ir arī citi tīģeru produktu tirgi – sevišķi ādas (paklājiem, sienas dekoriem), bet pieprasījums ir arī pēc tīģeru zobiem un nagiem.
Aizsardzība
■ Amūras tīģeris iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā apdraudēta suga (Endangered).
■ Tīģeris iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 1. pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana, ko veicina tirdzniecība ar šiem dzīvniekiem un to izstrādājumiem.
■ Tīģeru nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB), tīģeru turēšanu Eiropas zoodārzos koordinē sugas Eiropas programmas (EEP) ietvaros.
Dzīves vide
Tīģeriem to dzīves vidē ir trīs galvenās prasības – labs aizsegs (pamežs), ūdens tuvums un pietiekams daudzums medījuma – lielo savvaļas pārnadžu (Amūras tīģerim – meža cūku un staltbriežu).
Ja šīs nepieciešamības ir apmierinātas, tīģeri spēj pielāgoties dažādiem klimata apstākļiem (no tropu karstuma un mitruma līdz pat –40oC salam un dziļam sniegam). Tīģeri dažādās areāla vietās sastopami dažādos biotopos – tropu lietus mežos, mūžzaļajos mežos, mangrovju purvos, stepēs, kalnos.
Amūras tīģeris apdzīvo kalnu upju ielejas, mežu biezokņus, kur tuvumā ir ūdeņi un biezi niedrāji, kalnos sastopams egļu un kadiķu audzēs.
Tīģeru svītrainais kažoks palīdz tiem maskēties augājā – sevišķi efektīvi tas ir, tīģerim slēpjoties ēnās garā zālē. Amūras tīģeri dienā var veikt pat 60 km. Uzbrūkot medījumam, sasniedz ātrumu 65 km/h. Spēj kāpt kokos, lai gan parasti to nedara. Spēj lēkt līdz 10 m tālu. Tīģerim patīk ūdens, tas labprāt un labi peld, bez grūtībām šķērso 6–9 km platas upes un peldot var sasniegt 29 km/h.
Barība
Tīģeri var būt aktīvi jebkurā diennakts laikā, bet visbiežāk medī naktī, kad aktīvs ir to medījums – savvaļas pārnadži. Medībās tīģeris paļaujas vairāk uz redzi un dzirdi, ne ožu. Priekšroku dod medībām biezā augājā. Lielajam medījumam no aizmugures vai sāniem pielavās cik tuvu iespējams, tad uzklūp, nogāž un nogalina nožņaudzot. Tīģeris ir lielisks mednieks, tomēr sekmīgi ir, augstākais, 10% uzbrukumu. Kad paēdis, tīģeris atlikušo medījumu nosedz ar zāli un gružiem, lai pie tā atgrieztos turpmākajās dienās.
Aprēķināts, ka tīģera izdzīvošanai nepieciešami līdz 50 lielie medījumi gadā. Tīģeris vienā reizē var apēst līdz 40 kg gaļas, un tam nav nepieciešams ēst katru dienu.
Amūras tīģerim Krievijas Tālajos Austrumos galvenās medījuma sugas ir staltbrieži un meža cūkas (65–90% no visas barības). Citi medījumi – Mandžūrijas brieži, aļņi, Sibīrijas stirnas, Austrumāzijas brieži, muskusbriedīši, gorali. Ja pārnadžu populācijas samazinājušās, tīģeri regulāri medī un ēd brūnos un Himalaju lāčus (5–8% no Amūras tīģera barības Tālajos Austrumos, sevišķi lācēni), bet bijuši arī gadījumi, kad brūnais lācis nogalina tīģeri. Daži Amūras tīģeri pat novēroti atdarinot Himalaju lāču balsi, lai tos pievilinātu (novilinātu lejā no koka, kur tie uzrāpušies). Sīkāki medījumi – zaķveidīgie (zaķi, truši, svilpējzaķi) un zivis (ieskaitot lašus).
Citu pasugu tīģeri pārtiek no vēl eksotiskākiem dzīvniekiem, kādi sastopami to areālā. To vidū ir visdažādāko sugu brieži, antilopes, savvaļas govis (ieskaitot gaurus, bantengus, ūdensbifeļus). Par tīģera ārkārtīgo spēku liecina dokumentētais gadījums, kad tas pārvietojis nomedītu 700 kg smagu gaura bulli. Tīģeru barībā nonāk arī mājlopi – govis, bifeļi, zirgi, ēzeļi un kazas. Retos gadījumos nomedī Malajas tapīrus, ziloņus un jaunus degunradžus. Ja lielo medījumu maz, medī dzeloņcūkas, pērtiķus, žurkas, lielus putnus (pāvus, fazānus), bruņrupučus, vardes. Tīģeris var nogalināt arī tādus pretiniekus kā leopardi, krokodili un pitoni, lai gan plēsoņas parasti papūlas cits no cita izvairīties. Bijuši gadījumi, kad tīģeriem uzbrūk sarkano vilku bari.
Dzīves cikls
Tīģeri dzīvo kā vientuļnieki, turoties cits no cita vismaz 2–5 km attālumā. Tomēr tīģeris nav pilnīgi nesabiedrisks – pieauguši tīģeri mēdz arī sanākt kopā, sevišķi, ja vērts dalīties medījumā. Pieaugušu mātīšu teritorijas reti pārsedzas, toties tēviņa teritorija pārsedzas ar 1–3 mātīšu teritorijām.
Amūras tīģeru mātītes dzimumgatavību sasniedz 3–4 gadu vecumā, tēviņi –
4–5 gados. Pāris laiku kopā pavada tikai riesta laikā. Pārošanās var notikt jebkurā sezonā, bet visbiežāk novembrī–aprīlī. Mātītes parasti dzemdē ik pa 2–2,5 gadiem vai pat retāk.
Grūsnība ilgst 93–111 dienas, visbiežāk ap 103. Dzemdības notiek midzenī alā, klinšu plaisā vai biezā augājā. Metienā parasti ir 1–7 tīģerēni, visbiežāk 2–3. Mazuļu svars piedzimstot ir 780–1600 g. Dzīves 6.–14. dienā tīģerēniem atveras acis. 2 mēnešu vecumā sāk iznākt no migas un iepazīstas ar cieto barību. Ar mātes pienu barojas
3–6 mēnešus, 5–6 mēnešu vecumā sāk doties medībās kopā ar māti. 11 mēnešu vecumā jaunie tīģeri ir apguvuši medību prasmes, bet māti parasti atstāj 2–3 gadu vecumā.
Līdz 2 gadu vecumam izdzīvo tikai puse no tīģerēniem, pie tam izdzīvo vairāk jauno mātīšu. Tīģeru dzīves ilgums savvaļā parasti ir 8–10 gadi, lai gan var pārsniegt arī 20 gadu vecumu. Nebrīvē dzīvo 16–18 gadus, maksimums – 26 gadi.
Dažādi fakti
Nebrīvē notikusi lauvu un tīģeru krustošanās – visbiežāk ar Amūras un Bengālijas tīģeriem (lauvu tēviņa un tīģeru mātītes pēcnācēji – tēviņi ir neauglīgi, mātītes nereti auglīgas). Savulaik zoodārzos šādus hibrīdus radīja speciāli, bet tagad tas vairs netiek darīts, koncentrējoties uz sugu un pasugu ģenētiskās tīrības saglabāšanu. Tomēr hibrīdus arvien vairo privātās zvērnīcās un zoodārzos Ķīnā.
Baltie tīģeri nav ne izmirstoša tīģeru pasuga, ne albīni (atšķirībā no albīniem, baltajiem tīģeriem ir zilas acis un sārts purniņš, un lielākajai daļai gaišas svītras). Šāda tīģeru kažoka krāsas morfa ir labi pazīstamas mutācijas rezultāts ("chinchilla albinistic"), kas līdz šim izpaudies galvenokārt Bengālijas tīģeriem. Savvaļā šādus tīģerus sastop reti, bet tos labprāt vairo un rāda zoodārzos. Tā kā baltā kažoka krāsa ir recesīva pazīme, balto tīģeru tālāka vairošana nereti noved pie tuvradnieciskas vairošanas radītām patoloģijām (t.sk. zaķa lūpas, šķielēšanas, mugurkaula un kakla skriemeļu deformācijām). Arī ārēji veseliem baltajiem tīģeriem ir īsāks mūžs nekā to dabiskās krāsas ciltsbrāļiem. Pirmās ziņas par baltajiem tīģeriem ir no 19. gs. Lai piedzimtu balts mazulis, abiem vecākiem jābūt attiecīgā gēna nesējiem, un dabiskos apstākļos šāda sakarība gadās tikai vienā gadījumā no 10 000. Zoodārzos ir ap 100 balto tīģeru.
Cita neparasta tīģeru krāsas forma ir "golden tabby" jeb "strawberry" – tīģeri ar gaiši zeltainu vilnu un bālām, oranžām svītrām. Kažoks pie tam ir biezāks nekā parasti. Šī krāsu forma ir ārkārtīgi reta – nebrīvē ir tikai 30 šādi tīģeri. Pirmais šāds tīģeris nebrīvē piedzima 1983. gadā privātā zooparkā Floridā, tā vecāki bija normāla izskata Bengālijas tīģeri, kas abi bija recesīvu zelta un baltās krāsas pazīmju nesēji. Arī zeltainā forma raksturīga tikai Bengālijas tīģeriem. Gan baltie, gan zeltainie tīģeri ir augumā lielāki par parastiem Bengālijas tīģeriem.
Iespējamas arī citas retās krāsu formas – šīfera krāsas tīģeri (zilganpelēki) un melni tīģeri.
Dažādām tīģeru pasugām atšķiras svītru biezums un izvietojums, bet parasti tīģerim uz ķermeņa ir vairāk nekā 100 svītru. Svītru raksts katram dzīvniekam ir individuāls.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Amūras tīģeris |
| Angliski: | Siberian Tiger |
| Latiniski: | Panthera tigris altaica |
| Krieviski: | Тигр амурский |
