Polārlapsa
Vai tā ir tiesa, ka
■ Polārlapsas piemērojušās izdzīvot pie –50oC un pat lielākā salā?
■ Polārlapsām barību mēdz sagādāt leduslāči?
■ Polārlapsas vienu alu var izmantot simt gadu?
Zoodārzā
Polārlapsu pāris zoodārzā mīt 2004. gadā šai sugai izbūvētajā ekspozīcijā iepretī Ķenguru mājai. Dzīvnieku draugiem ir iespēja vienā mītnē dažādās sezonās novērot pilnīgi atšķirīgus dzīvniekus. Ziemā polārlapsas ir gandrīz baltas, biezos un elegantos kažokos, bet vasarā – tumši pelēkas un "plānajā kažokā" neticami tievas.
Izplatība savvaļā
Polārlapsas sastopamas Eirāzijas un Ziemeļamerikas arktiskajā tundrā, Grenlandē, Islandē un visās arktiskajās salās. Uz ledus tās novērotas pat Ziemeļpola tuvumā. Savvaļas populācijā ir vairāki simti tūkstošu dzīvnieku. Lielākā daļa polārlapsu populāciju ievērojami svārstās apjomā atkarībā no lemingu populāciju apjoma svārstībām 3–5 gadu ciklos.
Galvenais savvaļas polārlapsu mirstības cēlonis ir medības kažokādu ieguvei, bet līdz ar medību industrijas samazināšanos (pēdējos gados, kad kritušās kažokādu cenas), polārlapsu populācija atkal palielinājusies. Polārlapsa gan arvien ir vienīgais vissvarīgākais medījamais dzīvnieks Arktikā, bet straujais vairošanās temps stabilu skaitu labi uztur arī, pastāvot mērenam medību spiedienam. Ir polārlapsu populācijas, kur iespējams pastāvīgi izmedīt 50% no dzīvniekiem, un populācija arvien pašatjaunojas. Protams, šādi medību apjomi nav pieļaujami gados, kad populācijā ir skaita kritums.
Dzīves vide
Arktiskā tundra, sevišķi piekrastes rajonos.
Polārlapsa ir pielāgojusies dzīvei vienā no visaukstākajiem rajoniem uz zemeslodes. Polārlapsas ziemā novērotas rajonos ļoti tālu uz ziemeļiem, vairāk nekā 450 km attālumā no tuvākās no ledus brīvās sauszemes, rajonos, kur gaisa temperatūra nokrītas zem –50oC. Eksperimentālos apstākļos polārlapsas izdzīvojušas arī pie
–80oC.
Pielāgojumi dzīvei skarbos apstākļos – bieza un gara vilna, ķermeņa tauku rezervju uzkrāšana pirms gada aukstākā perioda. Polārlapsai ir zema ķermeņa virsmas/masas proporcija, par ko liecina dzīvnieka apaļīgās formas, īss purns un kājas, īsas, biezas ausis. Jo mazāks ķermeņa virsmas laukums pakļauts salam, jo mazāk siltuma ķermenis atdod. Polārlapsa viegli pārvietojas pa sniegu. Sniega vētras laikā tā ierokas sniegā.
Atšķirībā no citiem suņu dzimtas pārstāvjiem, polārlapsas ķepas ziemā aptver bieza vilna (no tā arī latīniskais sugas nosaukums lagopus – "zaķkājainā").
Polārlapsas kažoku maina divreiz gadā. Ziemas kažoks izveidojas oktobrī, to met aprīlī.
Polārlapsa arī labi peld.
Barība
Polārlapsa var ēst visdažādākos dzīvniekus un to maitas, bet iekšzemē suga ir atkarīga no svārstīgajām grauzēju populācijām. Polārlapsu ģimene ik dienas patērē dučiem lemingu. Pārtiek arī no dažādiem putniem (zvirbuļveidīgajiem putniem, irbēm). Piekrastēs dzīvojošās polārlapsas barībā izmanto arī jūras putnus, beigtus roņus, zivis un jūras bezmugurkaulniekus. Migrāciju laikā barībā ienāk zosis un bridējputni, tāpat – šo putnu ligzdošanas koloniju rajonos.
Lai gan galvenā barība ir sīkie zīdītājdzīvnieki, polārlapsa ēdīs arī kukaiņus, ogas, olas, maitas un pat dzīvnieku un cilvēka ekskrementus.
Aprīlī–maijā polārlapsas medī arī pogaino roņu mazuļus, kad tie atrodami migās zem sniega un ir salīdzinoši bezpalīdzīgi.
Islandē polārlapsas dažreiz aitu baros nozog jērus. Kopš 13. gs. beigām fermeri šāva polārlapsas, lai pasargātu savus lopus.
Kad parastās barības maz, polārlapsas mēģina tikt pie lielāku plēsoņu (piemēram, leduslāču) barības pārpalikumiem, neskatoties uz to, ka leduslāči medī arī pašas polārlapsas. Gaidot uz barību, tās seko leduslāčiem pa ledu, vilkiem pa sauszemi.
Vasaras mēnešos, kad barība vieglāk iegūstama, polārlapsas savāc barības rezerves, nogādā tās savās migās un noglabā zem akmeņiem vēlākai lietošanai.
Polārlapsām ir tik asa dzirde, ka tās spēj noteikt medījuma atrašanās vietu arī zem sniega.
Dzīves cikls
Polārlapsas dzīvo ģimenēs. Migas ierīko 1–4 m augstā pauguriņā atklātā tundrā vai akmeņu kaudzē klints piekājē. Alu sistēmas tuneļi plešas vismaz 30 m2 platībā, tām ir 4–12 ieejas. Ir alas, kuras gadsimtiem izmantojušas daudzas polārlapsu paaudzes, šīm mītnēm izveidojoties plašās alu sistēmās ar līdz pat 100 ieejām.
Dzimumgatavību sasniedz pat 10 mēnešu vecumā. Polārlapsas ir monogāmas un parasti pārus veido uz mūžu (kopā dzīvo vairošanās sezonā). Pārošanās notiek
aprīlī–jūlijā, pirmā metiena mazuļi dzimst aprīlī–jūnijā, otrais metiens – jūlijā–augustā.
Grūsnība ilgst 49–57 dienas. Metiena lielums atkarīgs no barības daudzuma (sevišķi – lemingu populācijas svārstībām). Parasti metienā ir 5–8 mazuļi, bet zināmi pat 25 lapsēnu metieni. Mazuļu masa dzimstot ir 60–70 g, sākumā tie ir brūni, bet pieaugot kļūst balti. Ar mātes pienu tie barojas apmēram 2–4 nedēļas. Tēvs paliek pie ģimenes un palīdz mātei aprūpēt mazuļus. Dažas nedēļas pēc pirmā metiena piedzimšanas, tēviņš atkārtoti pārojas ar mātīti. Pirmā metiena mazuļi nereti paliek pie ģimenes un palīdz aprūpēt nākošo metienu.
Savvaļā retā polārlapsa dzīvo ilgāk par dažiem gadiem. Nebrīvē mūža ilgums var sasniegt 15 gadus.
Dažādi fakti
No vairākiem rajoniem, piemēram, Skandināvijas ziemeļos, polārlapsu izdzīvojusi lielākā rudā lapsa. Agrākos laikos rudo lapsu skaita pieaugumu novērsa pelēkie vilki, bet, tā kā tagad pelēkais vilks ir izmedīts lielākajā daļā tā kādreizējā areāla, rudās lapsas populācija ir ievērojami palielinājusies un suga ieņēmusi galvenās plēsoņas nišu. Ziemeļeiropā ir programmas rudo lapsu izmedīšanai polārlapsas kādreizējā areālā.
Polārlapsu ķeršana slazdos un kažokādu tirdzniecība uzplauka 19. gs. Aļaskas ziemeļos. 20. gs. 20. gados polārlapsu medības Aļaskā bija nozīmīgākais peļņas avots – vidējā ādas cena bija 50 dolāri. Tirgu sagrāva lielā depresija, un 1931. gadā kažokādas pārdeva par 5 dolāriem vai pat lētāk. Vēlāk cenas atkal paaugstinājās. Piemēram, 1976./1977. gadā Aļaskā tika iztirgota 4261 polārlapsu kažokāda par vidējo cenu 36 dolāru, bet Kanādā tikmēr 36 482 ādas par vidējo cenu 54,2 dolāri. Tālākās svārstības – 1983./1984. gada sezonā polārlapsu ieguve ievērojami samazinājusies, Kanādā cena nokritusies līdz 6 dolāriem.
Polārlapsām ir divas krāsu formas. "Baltajai formai" ziemā kažoks ir pilnīgi balts, vasarā – pelēkbrūns. Rajonos, kur klimats mazāk bargs, polārlapsas tumšo kažoku var paturēt visu gadu. "Zilajai formai" kažoks ziemā ir bāli zilganpelēks, vasarā – tumši zilganpelēks. Savvaļas populācijā "zilā forma" sastopama daudz retāk par balto – mazāk nekā 1% kontinentālajā Kanādā, zem 5% Bafina Zemē, bet līdz 50% polārlapsu Grenlandes populācijā.
Polārlapsu fermas
Polārlapsas lielā skaitā tiek turētas nebrīvē un fermās. Polārlapsu rūpnieciska audzēšana kažokādu ieguvei notiek jau vairāk nekā 70 gadus. Pribilova salās Aļaskā polārlapsas tikušas audzētas jau kopš 1865. gada. Pašreizējā nebrīves populācija nāk no vairākām savvaļas populācijām, un selektīvi vairojot, nostiprinātas pazīmes, kas polārlapsām savvaļā nav raksturīgas, piemēram – lielāks augums.
"Zilās formas" polārlapsu audzēšana ir sevišķi ienesīgs bizness. Polārlapsu audzēšana notiek gan fermās, gan – vienkāršākais variants – uz nelielām salām. "Zilās formas" polārlapsas tikušas introducētas Aleutu salās, kur rezultātā ievērojami kaitējušas vietējām putnu populācijām.
Iecienītas ir arī "baltās formas" kažokādas, bet biznesu uzlabo to mākslīga iekrāsošana, sevišķi – zilās vai platīna sudrablapsas imitācijas.
No fermām izmukušās zilās lapsas jau rada problēmas Somijā un Skandināvijā, krustojoties ar savvaļas polārlapsām un tādējādi samazinot sugas ģenētisko tīrību.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Polārlapsa |
| Angliski: | Arctic Fox |
| Latiniski: | Alopex lagopus |
| Krieviski: | Песец |
