Manuls
Vai tā ir tiesa, ka
■ Manuli labprāt apmetas murkšķu migās?
■ Manuls ir kaķis ar visgarāko vilnu?
■ Persijas kaķu šķirne nav cēlusies no manuliem?
Zoodārzā
Rīgas zoodārza kolekcijā pašlaik ir manulu tēviņš, kurš 2007. gadā dzimis Edinburgas zoodārzā. Plānojam sagādāt arī manulu mātīti.
Izplatība savvaļā
Manuls sastopams Centrālāzijas stepēs no Irānas līdz Ķīnai, ieskaitot bijušās PSRS Aizkaukāza un Vidusāzijas republikas. Populācija ir fragmentēta un turpina samazināties.
Tāpat kā citi eksotiskie savvaļas kaķi, manuls ticis medīts tā kažokādas dēļ. Pirms suga tika pasludināta par aizsargājamu un 20. gs. 80. gados medīšanu un ādiņu starptautisko tirdzniecību aizliedza, ik gadu no Ķīnas, Mongolijas, Afganistānas un bijušās PSRS tika eksportēti desmitiem tūkstošu manulu ādu. Mongolija ir vienīgā valsts manula areālā, kur arvien atļautas manula kontrolētas medības. Licenču sistēma ir neefektīva, un manulu ādas tiek nelegāli eksportētas uz Ķīnu. Vērtē, ka Mongolijā arvien ir ap 1000 manulu mednieku, kas vidēji iegūst divus manulus gadā. Manulus nošauj arī, sajaucot ar bieži medītajiem murkšķiem, tāpat tie mēdz iekrist vilkiem un lapsām izliktajās lamatās un murkšķiem un zaķiem izliktajās cilpās. Manulu taukus un orgānus izmanto tautas medicīnā Mongolijā un Krievijā.
Kādreizējais medību spiediens ir ievērojami samazinājies, taču jauni draudi ir barības avota – svilpējzaķu (piku) un murkšķu populāciju samazināšanās – Krievijā šos dzīvniekus pastiprināti indē kā slimību (buboņu mēra) pārnēsātājus, bet Ķīnā indē kā barības konkurentus ganību mājlopiem. Manulu apdraud gan saindēšanās, gan barības avota samazināšanās.
Manuliem piemēroto dzīves vidi degradē mājlopi un lauksaimniecības platību paplašināšana. 20. gs. 90. gados Krievijā lopkopība panīka, kas acīmredzami ļāva manula Krievijas populācijai atgūties. Tagad rajonos, kur uzlabojas ekonomika, mājlopi atkal masveidā atgriežas stepju ganībās, kas atkal pasliktina apstākļus manulam. Krievijā un Vidusāzijā manula dzīves vidi apdraud arī derīgo izrakteņu ieguve.
Sugas saglabāšana
■ Manuls iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā daļēji apdraudēta suga (Near Threatened).
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
■ Manulu turēšanu Eiropas zoodārzos koordinē sugas Eiropas programmas (EEP) ietvaros.
Dzīves vide
Manuls ir sastopams visā Centrālāzijā, bet tikai noteiktā biotopā – akmeņainās stepēs un klinšainās vietās. Tipisku manula dzīves vidi raksturo skarbs kontinentālais klimats – maz nokrišņu, zems gaisa mitrums, plašas gaisa temperatūras svārstības. Manuli galvenokārt saistīti ar zāles un krūmāju stepi, un lielākā daļa to dzīves vietu ir kalnainas. Kalnos dzīvo līdz 4800 m augstumam. Sastopams tikai rajonos, kur neveidojas bieza sniega sega – vietas ar pastāvīgu 15–20 cm biezu sniega segu manuliem nav piemērotas.
Manuli dzīvo kā vientuļnieki. Barību meklē naktī, bet var būt aktīvi arī jebkurā dienas laikā. Pa dienu manuls atpūšas klinšu spraugās un nelielās alās. Nereti iekārtojas citu sīko dzīvnieku – murkšķu, lapsu, āpšu – alās.
Manuliem piemīt neparasta spēja paslēpties vidē. To kažoka krāsa un raksts ļauj tiem viegli saplūst ar apkārtni.
Manulu vilna ir salīdzinoši garāka un biezāka nekā jebkuram citam savvaļas kaķim, pie tam ķermeņa apakšdaļā vilna ir gandrīz divreiz garāka nekā uz muguras un sāniem. Tas sagādā labu siltumizolāciju dzīvniekam, kam bieži nākas gulēt uz sasalušas zemes un sniegā.
Manuls nav diez cik labs skrējējs, toties briesmu gadījumā iešmauc starp akmeņiem vai šaurās klinšu spraugās.
Barība
Manula pamatbarība ir svilpējzaķi (pikas), zaķi, murkšķi un sīkie grauzēji (strupastes, smilšu peles, lēcējpeles un kāmji). Pie izdevības ēd arī putnus (irbes, klinškovārņus). Pavasarī mēdz laupīt arī jērus.
Visvairāk manulu ir rajonos, kur daudz svilpējzaķu un murkšķu. Manulu populācijas var svārstīties atkarībā no medījuma populāciju svārstībām.
Dzīves cikls
Par manulu vairošanās ieradumiem dabā zināms ļoti maz. Grūsnība ilgst 74–75 dienas. Metienā ir 3–6 kaķēni, bet var būt arī 8. Tāpat kā pārējiem kaķiem, arī manulu mazuļi piedzimst akli un bezpalīdzīgi. Piedzimstot tie ir 12 cm gari un sver ap 300 g. Mazuļiem apmatojuma maiņa notiek 2 mēnešu vecumā, uzsākam medības novēroti 3–4 mēnešu vecumā.
Vidējais dzīves ilgums ir 11–12 gadi.
Dažādi fakti
Manulam piemīt vairākas īpatnības, kas to atšķir no pārējiem kaķiem. Visneparastākais ir apaļās (nevis vertikālās) acu zīlītes. Manuliem ir īsas kājas, mucveidīgs rumpis, gara un bieza vilna. Tas viss piedevām plecīgajai pozai liek manuliem izskatīties resniem. Ausis novietotas zemu. Seja ir salīdzinoši plakana, kā dēļ savulaik uzskatīja, ka Persijas šķirnes kaķi cēlušies no manuliem.
Manuls parasti nešņāc, ja tam tuvojas, bet uztraukumā vaukšķ un rūc, kas vairāk atgādina neliela sunīša, ne kaķa balsi. Manuli arī murrā kā mājas kaķi.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Manuls |
| Angliski: | Pallas' Cat |
| Latiniski: | Otocolobus manul manul |
| Krieviski: | Манул |
