Leduslācis
Zoodārzā
Leduslāči Rīgas Zooloģiskajā dārzā bijuši jau XX gadsimta četrdesmitajos gados. Te ir dzimuši arī lācēni. Šobrīd mūsu zoodārzā mīt viens leduslācis. Tēviņš Romeo ir dzimis 1989. gada 21. novembrī Kazaņas zoodārzā Krievijā un uz Rīgu atvests pusotra gada vecumā 1991. gada 10. februārī. Ar precībām Romeo diemžēl nav veicies. 1996. gada rudenī no Bāzeles zoodārza atvestā, gados vecā lāču dāma Sira atraidīja Romeo uzmanības apliecinājumus un slimības pārņemta drīz vien arī nomira. 2001. gadā izdevās noslēgt vienošanos ar Prāgas zooloģisko dārzu Čehijā par mātītes Pū pārcelšanos uz Rīgu. Baudīt draudzenes sabiedrību Romeo bija lemts līdz 2007. gada ziemai, jo arī Pū nevarēja lepoties ar labu veselību un, līdz ar to, arī viņai vīrišķīgā drauga uzmanība reizēm šķita pat apgrūtinoša.
Zoodārzu dzīvnieku, īpaši vientuļnieku, galvenā problēma ir garlaicība. Palīdzēt var vienīgi labi draugi. Tā, pateicoties draugiem, Romeo var izklaidēties gan ziemu, gan vasaru.
Vasarā Romeo ir iespēja atraktīvi priecēt gan apmeklētājus, gan sevi, ik svētdienu baseinā „medījot” savdabīgu „lāču saldējumu”- ledus kluci ar iesaldētām skumbrijām. Par īpašā saldējumu sagatavošanu jau divas vasaras rūpējas„Ledus dizains”.
Ziemācita izklaide – „lašu medības”! Pateicoties Netradicionālo ceļojumu portālam www.anothertravelguide.lv, nu ik svētdienu Romeo pusdienās saņems lielu lasi. Lašu iegādei 165 latus savāca portāla rīkotās akcijas „Uzsauc lācim lasi!” laikā. Iegādātos lašus Rīgas Zoodārza leduslācisRomeo 21. novembrī saņema kā dāvanu savā divdesmit pirmajā dzimšanas dienā. Turpmāk, līdz pat 2011. gada februāra beigām, ik svētdienu pulksten 12.40 viņam būs baltā lāča cienīgs svētku mielasts. Šādas lašu „medības” lācī modina dabiskos instinktus un dzīvi padara krietni interesantāku. Savdabīgajā atrakcijā noraudzīties var katrs zoodārza apmeklētājs.
Leduslāča Romeo 21. dzimšanas dienā 2010. gada 21. novembrī uz svinībām ieradās arī draugi no firmas International EXCHANGE Center, kura ir dibināta tieši Romeo dzimšanas dienā. Par firmas ziedotajiem līdzekļiem zoodārzs ir iecerējis iegādāties speciāli leduslāčiem domātu rotaļlietu.
Vai ir tiesa, ka
■ Kad gaisa temperatūra pārsniedz 10oC, leduslāči vairs nejūtas ērti?
■ Leduslāča āda īstenībā ir melna, bet vilna - bezkrāsaina?
■ Rūpēs par leduslāču veselību tikusi slēgta atkritumu izgāztuve?
Izplatība savvaļā
Leduslācis sastopams Ziemeļu ledus okeānā un arktiskajās jūrās. Tā kā šajās nomaļajās teritorijās nenotiek cilvēka darbība, leduslācim izdevies saglabāt vairāk no sava sākotnējā areāla nekā jebkurai mūsdienās dzīvojošajai plēsēju sugai. Sugas areāls aptver piecām valstīm piederošas teritorijas – ASV (Aļaska), Kanāda, Dānija (Grenlande), Norvēģija (Svalbāra) un Krievija. Vērtē, ka pašlaik savvaļas populācijā ir 20 000–25 000 leduslāču.
Leduslāču skaits dabā samazinās. Galvenais apdraudējums ir globālās klimata pārmaiņas, kuru rezultātā var izzust leduslāčiem piemērota dzīves vide, kā arī piesārņojums un pārmedīšana (periodā, kad lāči sezonāli uzturas uz sauszemes).
Sugas saglabāšana
■ Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā saudzējama suga (Vulnerable).
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
■ Nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti starptautiskajā ciltsgrāmatā (ISB), leduslāču turēšanu Eiropas zoodārzos koordinē sugas Eiropas programmas (EEP) ietvaros.
Dzīves vide
Lai arī leduslāči dzimst uz sauszemes, dzīvi tie pavada jūrā uz ledus. Tā kā pamatbarība ir roņi, leduslāči koncentrējas atklāta ūdens tuvumā. Ledum atkūstot un sasalstot, leduslāči "seko" savam medījumam tā uzturēšanās vietās, un šādi var aizceļot pat 1000 km uz ziemeļiem vai dienvidiem. Rajonos, kur vasarā ledus pilnībā izkūst, leduslāčiem vairāki mēneši gadā jāpavada uz sauszemes (Kanādas arktiskajās salas, Svalbārā, pēdējos gados – arī Aļaskā un Čukču pussalā).
Lai gan tuvu radniecisks ar brūno lāci, leduslācis ir pielāgojies dzīvei šaurā ekoloģiskajā nišā – tam ir daudzi pielāgojumi dzīvei salā, dzīvei uz ledus, sniega un ūdenī, kā arī roņu medīšanai, kas ir leduslāča pamatbarība.
Leduslāču ķermeni lieliski siltumizolē 10 cm biezais zemādas tauku slānis, āda un vilna. Gaisa temperatūra virs 10oC leduslāčiem vairs nav patīkama, un šī siltumizolācija ir tik efektīva, ka leduslāču ķermeņi praktiski nav pamanāmi infrasarkanajās fotogrāfijas, kurās labi izceļas jebkurš dzīvs, siltumu izstarojošs ķermenis. Leduslāču ķepas ir ļoti platas (36 cm diametrā), tas palīdz izkliedēt leduslāča lielo svaru, kad tas pārvietojas pa ledu, un kalpo kā airi peldot (leduslāči ir lieliski peldētāji). Pēdas ir klātas ar vilnu, domājams, siltumizolācijai un mazākai slīdamībai uz ledus.
Leduslāči var peldēt ar ātrumu 6,5 km/h un peldot veikt pat 65 km attālumu.
Izņemot grūsnās mātītes, leduslāči ziemas guļā nedodas. Leduslāča dienas aktivitātes sadalījums – 68% laika tie ir neaktīvi (guļ, atpūšas, bet t.sk. arī dežurē pie āliņģiem, uzglūnēdami roņiem), 29% – pārvietošanās (pa sauszemi vai peldus), 1% – aktīvas medības, 2% – barošanās.
Barība
Atšķirībā no visiem pārējem lāču dzimtas pārstāvjiem, leduslāča pamatbarība ir gaļa. Tā pamatbarība ir pogainie un bārdainie roņi. Arktiskajos ūdeņos mīt miljoniem roņu, kas kļūst par leduslāča medījumu, kad uzpeld ieelpot pa atverēm ledū vai iznāk atpūsties uz ledus.
Leduslāči roņu medīšanā izmanto vairākas metodes. Viena, visvairāk lietotā, ir gaidīšana – lācis ar savu lielisko ožu atrod roņu "elpcaurumus" ledū un uzglūn, sagaidot roņa parādīšanos. Otrs paņēmiens – pielavās vai piepeld roņiem, kas izlīduši uz ledus atpūsties. Trešā metode – roņu dzemdību migu uzmeklēšana.
Leduslācis ir ārkārtīgi spēcīgs plēsoņa. Tas spēj nogalināt pieaugušu valzirgu (kas sver līdz 2000 kg), ko gan mēģina reti, jo valzirgs ir divreiz lielāks par pašu. Leduslāči medījuši arī baltvaļus (sver līdz 1600 kg), kam arī uzbrūk pie elpošanas atverēm ledū.
Savukārt vairākums Arktikas sauszemes dzīvnieku spēj no leduslāča izbēgt (jo leduslācis tos vajājot ātri pārkarst), un vairākums jūras dzīvnieku, ko lācis satiek ūdenī, peld ātrāk par lāci.
Dažos rajonos leduslāča barība papildinās ar valzirgu mazuļiem un kritušu pieaugušu valzirgu un vaļu ķermeņiem, kuru tauku slāni leduslācis aprij arī, ja tas jau sācis bojāties.
Atšķirībā no brūnajiem un melnajiem lāčiem, leduslācis vasaras beigās un rudens sākumā spēj vairākus mēnešus badoties laikā, kad nav iespējams nomedīt roņus, jo jūra nav aizsalusi. Šajā laikā vairākas leduslāča populācijas pilnībā izdzīvo uz savu ķermeņa tauku rezervju rēķina.
Leduslāči novēroti barojamies arī ar dažādiem citiem medījumiem – muskusvēršiem, ziemeļbriežiem, jūras putniem un to olām, grauzējiem, zivīm, vēžveidīgajiem, kā arī citiem leduslāčiem.
Var ēst arī augu barību – ogas, saknes, brūnaļģes. Tomēr šī barība nav nozīmīga, jo leduslāča organisms ir specializējies uzņemt lielus daudzumus jūras dzīvnieku tauku un nespēj iegūt pietiekami enerģijas no citas barības.
Būdami ziņkārīgi, rajonos, kur nonāk cilvēka mītņu tuvumā, leduslāči izpēta atkritumu izgāztuves un ēd atkritumus. Leduslāči mēģina likt uz zoba jebko, ko atrod, t.sk. putuplastu, plastmasu, automobiļu akumulatorus, etilēnglikolu, bremžu šķidrumu un motoreļļu. Lai novērstu draudus leduslāču veselībai un dzīvībai, 2006. gadā tika slēgta atkritumu izgāztuve Čērčilā (Manitobas provincē Kanādā).
Atšķirībā no citiem lāčiem, leduslāči neveido barības rezervju krātuves. Nomedījuši roni vai citu dzīvnieku, leduslāči vispirms apēd tā ādu un zemādas taukus, pārējo nereti pamet. Šīs medījuma paliekas savukārt kalpo par iztikas avotu jaunākiem, medībās mazāk pieredzējušajiem leduslāčiem, kā arī polārlapsām, un ar tiem kā pastāvīgu barības avotu barojas arī polārkaijas.
Tāpat kā citiem lāčiem, leduslācim ir laba oža, bet dzirde un redze nav nekādas izcilās.
Dzīves cikls
Leduslāči dzīvo kā vientuļnieki, izņemot pārus riesta laikā un mātes ar mazuļiem. Tomēr ir novērotas arī vienkārši draudzīgas attiecības starp leduslāčiem, t.sk. leduslāču tēviņi redzēti pavadot laiku kopā un pat rotaļājoties (sevišķi rotaļīgi ir jaunie tēviņi).
Riests notiek uz jūras ledus martā–jūnijā, kad leduslāči salasījušies labākajos roņu medību rajonos. Tēviņš var sekot pāroties gatavai mātītei pat 100 km un vairāk un, panācis to, iesaistās cīņās ar citiem tēviņiem par pārošanās tiesībām. Cīniņu rezultāts nereti ir rētas un nolauzti zobi. Leduslāči ir poligāmi, un viena metiena lācēniem var būt dažādi tēvi.
Arī leduslāčiem ir raksturīga aizturētā apaugļotās olšūnas implantācija – tā aizkavējas līdz augustam–septembrim (rezultātā pilns periods no apaugļošanās līdz dzemdībām ir 195–265 dienas). Līdz tam mātīte uzbarojas, pieņemoties svarā par vismaz 200 kg un nereti vairāk nekā dubultojot savu svaru. Rudenī katra grūsnā mātīte izrok dzemdību midzeni, kas sastāv no šaura, dažus metrus gara ieejas tuneļa, kas ved uz midzeņa kameru, kuras tilpums ir 3 m3 (šādas kameras alā var būt vairākas, tāpat arī gaiteņi). Lielākā daļa midzeņu izveidoti sniegā (1–3 m dziļumā), bet, ja nav sasnidzis pietiekami sniega – izrakti zemes sasaluma slānī. Dzemdību midzeņi lielākoties atrodas dažus kilometrus no krasta un tiek izmantoti gadu pēc gada. Midzeņi var būt ierīkoti arī uz jūras ledus.
Dzemdības notiek ziemas guļā novembrī–februārī. Var būt 1–4 mazuļi, bet visbiežāk piedzimst divi lācēni – akli, klāti ar gaišu dūnu, svars – 0,6–0,9 kg. Ģimene midzenī paliek līdz februārim–aprīļa vidum, un šai laikā māte, pati nebarodamās, zīda mazuļus ar taukvielām bagātu pienu. Laikā, kad māte ar mazuļiem iznāk no midzeņa, mazuļi jau ir sasnieguši 10–15 kg svaru. Šajā laikā leduslāču mātīte var būt badojusies pat līdz 8 mēnešiem ilgu periodu. Leduslācenes var arī adoptēt svešus mazuļus – vismaz viens šāds gadījums apstiprinājies DNS izpētē.
Gada vecumu sasniedz tikai daļa no lācēniem (piemēram, Aļaskā līdz šim vecumam izdzīvo 42% mazuļu, bet vēl pirms 15 gadiem šis rādītājs bija 65%). Mazuļus apdraud vilku baru uzbrukumi u.c. Neskaidru iemeslu dēļ dažreiz lācēnus mēdz nogalināt un apēst pieaugušie leduslāču tēviņi.
Lielākoties lācēni pārtrauc baroties ar mātes pienu 2,5 gadu vecumā, kad māte tos aizdzen vai pamet. Dažreiz brāļi/māsas vēl nedēļām un mēnešiem turas kopā un dalās barībā. Dzimumgatavību leduslāči sasniedz 5–6 gadu vecumā. Pieauguša dzīvnieka svaru mātītes sasniedz 5 gadu vecumā, tēviņi – tikai 10–11 gadu vecumā.
Leduslācenes dzemdē ik pēc 2–4 gadiem. Tām ir četri zīdekļi.
Savvaļā leduslāču dzīves ilgums ir 25–30 gadi. Pieaugušo leduslāču mirstība ir 8–16% gadā. Nav īsti skaidri leduslāču galvenie bojāejas cēloņi, jo to līķi tiek reti atrasti; jādomā, ka savvaļā vecie lāči, kas kļūst par vārgu, lai sekmīgi medītu, iet bojā no bada, un apmēram tāds pats liktenis gaida negadījumos un savstarpējās cīņās ievainotos dzīvniekus. Nebrīves apstākļos leduslāči var dzīvot vairāk nekā 45 gadus.
Dažādi fakti
Kā pierādījies nebrīvē, leduslāči un brūnie lāči var krustoties, radot auglīgus pēcnācējus. Patiesībā leduslāči izrādījušies ģenētiski tuvāki dažām brūno lāču populācijām nekā dažas brūno lāču pasugas savā starpā. Tas liek domāt, ka suga vēsturiski izveidojusies no brūnajiem lāčiem. Kad britu karaliskās flotes virsnieks Konstantīns Džons Fipss (Otrais Barons Malgreivs) cerētajā braucienā uz Ziemeļpolu (ko sasniegt neizdevās) 1774. gadā zinātnei aprakstīja leduslāci un piedāvāja tam latīnisko nosaukumu "Ursus maritimus", taksonomi vēlāk tomēr uzskatīja leduslāčus par pietiekami atšķirīgiem no pārējiem Ursus ģints lāčiem, lai tos atdalītu atsevišķā ģintī. Līdz pat nesenam laikam leduslāča latīniskais nosaukums bija Thalarctos maritimus, līdz pamatojoties uz hibridizāciju ar "īstajiem lāčiem" tas tika nomainīts uz Ursus maritimus, tieši kā to bija ierosinājis leduslāča atklājējs.
Leduslāča kažoks izskatās balts, bet pa vasaru oksidācijas rezultātā kļūst dzeltenīgs. Īstenībā leduslāča āda ir melna un vilna bezkrāsaina – kažoka šķietamo balto krāsu nosaka gaismas refrakcija caurspīdīgās vilnas šķiedrās.
Aplams ir internetā izplatītais apgalvojums, ka visi leduslāči esot kreiļi.
Leduslācim par konkurentiem var kļūt brūnie lāči. Rajonos, kur sastopamas abas sugas, brūnie lāči parasti patriec leduslāčus no barības. Brūno lāču midzeņos arī tikušas atrastas leduslāču mazuļu paliekas.
Leduslāči ir potenciāli bīstami cilvēkam, tomēr sadursmes gadās reti, jo leduslāča izplatības areālā cilvēku populācija ir ļoti neliela. 20. gs. 60. gados vairāki uzbrukumi cilvēkiem (viens gāja bojā) notika Čērčilā (Kanādā), kur leduslāči sāka apmeklēt atkritumu izgāztuves un rezultātā biežāk sastapās ar cilvēku.
20. gs. pieauga leduslāču komerciālās un sporta medības, un leduslāča ādas cena sasniegusi par 3000 ASV dolāru. Leduslāčus vēsturiski medījušas Arktikas tautas vilnas un gaļas ieguvei. No leduslāču ādas izgatavo arktiskos dūraiņus, apavus, kažokādas jakas un bikses. ASV, Kanādā un Grenlandē vietējiem iedzīvotājiem leduslāču medīšana arvien ir atļauta. Norvēģijā un Krievijā tā ir aizliegta (bet, 90. gados sabrūkot PSRS, atsākušās leduslāču malu medības).
Leduslāči kļuvuši arī par tūrisma piesaistes objektu – organizēta leduslāču vērošana un fotografēšana tiek piedāvāta, piemēram, Čērčilā (Kanādā), Svalbāras salā (Norvēģijā), Aļaskas ziemeļu krastā (ASV).
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Leduslācis |
| Angliski: | Polar Bear |
| Latiniski: | Ursus maritimus |
| Krieviski: | Медведь белый |
