Angolas lauva
Vai tā ir tiesa, ka
■ Lauvenes mēdz zīdīt cita citas mazuļus?
■ Individuālus lauvas citu no cita iespējams atšķirt pēc ūsu izvietojuma?
■ Balti lauvas sastopami ne vien zoodārzos, bet arī savvaļā?
Zoodārzā
Lauvas zvērnīcās turēti no Romas impērijas laikiem. Kopš 18. gs. beigām, kad radās mūsdienu zoodārzi, lauvas arvien ir tā dzīvnieku suga, kuru gaida, ka tā noteikti būs apskatāma jebkurā zoodārzā. "Lauvu bedre" bija viena no pirmajām dzīvnieku mītnēm arī 1912. gadā dibinātajā Rīgas zoodārzā. Tagadējo Lauvu māju uzbūvēja 1938. gadā. Kad 1998. gadā Lauvu māju ar Rīgas domes atbalstu pārbūvēja, par jaunās, modernizētās mītnes iemītniekiem kļuva no Lisabonas zoodārza atceļojušais Angolas lauvu pāris – Ponta un Šiko. Tagad Lauvu mājā kopā ar vecākiem mitinās 1999. gada 27. maijā dzimušie Elsa, Rems un Džunga (Sanijs).
Izplatība savvaļā
Vēl pirms 150 gadiem lauvas bija sastopami Āfrikas ziemeļos un plašos apgabalos no Grieķijas līdz Indijai. Šeit lauvas izzuduši pēdējo 150 gadu laikā, bet tālāk uz rietumiem Eiropā lauvas izmira pirms 2000 gadu.
Pašlaik lauvas sastopami Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, izņemot smilšu tuksnešus un lietus mežus. Pēc dažādiem vērtējumiem, lauvu skaits Āfrikā varētu būt
16 500–47 000. Savukārt Āzijā lauvas (pasuga Panthera leo persica) ir kritiski apdraudēti un saglabājušies tikai 1400 km2 platībā Giras meža rezervātā Indijas ziemeļrietumos (rezervāts dibināts 1965. gadā tieši pēdējo Āzijas lauvu saglabāšanai). 20. gs. sākumā Āzijā bija palicis tikai ap 20 lauvu, bet 2005. gadā uzskaitīja ap 360 Āzijas lauvu.
Visi lauvas pieder pie vienas sugas – Panthera leo. Nav šaubu, ka retie Āzijas lauvas ir atsevišķa pasuga, bet pētnieku domas dalās par Āfrikā sastopamo lauvu pasugu skaitu. Ir uzskats, ka visi Āfrikas lauvas uzskatāmi par vienu pasugu, bet izplatītāki ir viedokļi, ka Āfrikā ir 5–7 lauvu pasugas. Rīgas zoodārza lauvas pieder pie Angolas pasugas Panthera leo bleyenberghi, kas dabā sastopama Āfrikas dienvidrietumos – Angolā, Botsvānā, Namībijā, Kongo Demokrātiskajā republikā (Zairā), Zambijā un Zimbabvē.
Arī Āfrikas lauvas iekļauti Pasaules Sarkanajā grāmatā, jo divās pēdējās desmitgadēs populācija samazinājusies par 30–50%, iespējams, neatgriezeniski.
Āfrikā lauvas apdraud galvenokārt piemērotas dzīves vides samazināšanās, medījuma sugu populāciju samazināšanās un lauvu nekontrolēta medīšana. Sešās Āfrikas valstīs arvien notiek lauvu medības trofejām, ko uzskata par nozīmīgu līdzekli finansiālo līdzekļu iegūšanai lauvu aizsardzībai. Daudzos nacionālajos parkos arvien darbojas malu mednieki (piemēram, 20. gs. 60. gados tie nošāvuši ap 20 000 lauvu gadā). Un nereti lauvas tiek pamatoti vai nepamatoti nogalināti, lai tie neapdraudētu cilvēkus un mājlopus. Lauvu nogalināšanai izmanto šautenes, lamatas, bultas, bet lauvu maitēdāju ieradumi tos padara par upuriem saindētai ēsmai.
Cilvēki bieži baidās no lauvu uzbrukumiem, bet lielākajā daļā gadījumu lauvas reālas problēmas nerada. Austrumāfrikā lauvas vēsturiski ir sadzīvojuši ar masajiem un to liellopiem. Ja medījumam pietiek savvaļas dzīvnieku, lauvas lopiem neuzbrūk. Tāpat, pamanījis ar cilvēku, lauva parasti dodas pretējā virzienā.
Tomēr lauvu kaitējums mājlopiem var būt arī vērā ņemams. Piemēram, Kenijā Austrumcavo nacionālā parka apkārtnē katrs lauva fermeriem sagādā 290 ASV dolāru zaudējumus gadā.
Ir daudzi labi aprakstīti cilvēkēdāju lauvu uzbrukumi. 1898. gadā divi lauvas
Kenijas–Ugandas dzelzceļa būves laikā nogalinājuši 135 būvdarbu strādniekus 9 mēnešu laikā, kamēr tika būvēts dzelzceļa tilts pār Cavo upi Kenijā (sīkāk par šiem notikumiem var lasīt Rika Ridžveja grāmatā "Kilimandžāro ēnā", kas 2001. gadā latviski izdota izdevniecībā "AGB"). Mazāk zināmi (atšķirībā no Cavo notikumiem, par to nav uzrakstītas grāmatas) ir 20. gs. 30.–40. gadu notikumi Tanzānijā, kur trīs paaudžu gaitā viens lauvu praids apdraudējis cilvēkus Njombes apgabalā, nogalinot 1500–2000 cilvēku.
Daudzos cilvēkēdāju lauvu uzbrukumu gadījumos pēc šo dzīvnieku nomedīšanas atklājies, ka lauvām bijuši bojāti zobi un pastāvīgais sāpju radītais stress acīmredzot spiedis dzīvniekus uzbrukt cilvēkiem – tāpat kā citos gadījumos, kad plēsoņa ir slims vai savainots. Tomēr ne visi pētnieki piekrīt šai teorijai. Kad cilvēka darbības dēļ izmainījusies dzīves vide un samazinājies medījuma daudzums, lauvas biežāk ieklīst cilvēka apdzīvotajās vietās (kur pieejami krituši mājlopi), rodas konflikti un veidojas potenciālie "problēmu lauvas", kas uzbrūk cilvēkiem.
Sugas saglabāšana
■ Lauva iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā saudzējama suga (Vulnerable).
■ Lauva iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide
Lauvām vispiemērotākā vide ir savannas, kur ir bagātīgs barības avots – galvenokārt savvaļas zālēdāji. Svarīgi arī, lai būtu pietiekami paēnas atpūtai un slēptuvēm, ko visbiežāk nodrošina akāciju koki. Šajos optimālajos biotopos lauvas ir otrais biežāk sastopamais plēsoņa aiz plankumainajām hiēnām. Kopumā lauvas piemērojušies dzīvot visdažādākajos biotopos – tie nav sastopami vienīgi tropu lietus mežos un smilšu tuksnesī. Dzīvo mežainās, krūmainās, kalnainās un pustuksneša teritorijās. Lauvas novēroti arī kalnos vairāk nekā 4000 m augstumā virs jūras līmeņa.
Lielāko daļu laika lauvas pavada atpūšoties un ir neaktīvi 20 stundas dienā.
Barība
Lauvas bieži nogalina medījumus, kas lielāki par pašiem. Izskatīgajiem lauvu tēviņiem medīt ir grūtāk nekā mātītēm, jo viņi ir pārāk uzkrītoši, un praida mātītes ir tās, kas galvenokārt nodarbojas ar medībām. Tēviņi mēdz praidam pievienoties, kad tiek medīts kāds sevišķi liels dzīvnieks – piemēram, bifelis, vai žirafe. Tēviņiem, kas reti paši sagādājuši medījumu, tas netraucē barojoties būt agresīvākiem nekā mātītēm.
Lauvas parasti medī koordinētās grupās. Lauvas nav sevišķi izturīgi. Lai gan lauvenes skrienot var sasniegt 60 km/h, šādu ātrumu tās var uzturēt tikai neilgu brīdi. Tāpēc pirms uzbrukuma jānonāk pēc iespējas tuvāk medījumam. Visbiežāk medību sekmes nodrošina uzbrukumi no aizsega vai naktī. Lauvas piezogas apmēram 30 m attālumā vai vēl tuvāk. Lauvenes uzbrūk puslokā, mērķis ir upuri sasniegt ātrā uzbrukumā. Medījumu parasti nožņaudz, bet sīkus dzīvniekus nogalina ar ķepas cirtienu.
Āfrikas lauvas pārtiek no visiem teritorijā izplatītajiem vidējiem un lielajiem pārnadžiem un nepārnadžiem (visbiežāk – 190–550 kg smagiem) – gnu, zebrām, citi medījumi – Tompsona gazeles, impalas, kārpu cūkas. Atsevišķiem praidiem var būt savi iecienītie medījumi – daži praidi daudz medī lielus dzīvniekus, kā, piemēram, bifeļus un žirafes. Namībijā okeāna piekrastē dzīvojošie lauvas pārtiek galvenokārt no roņiem. Savuti upes rajonā lauvas netipiski specializējušies medīt ziloņus. Parka gidi to skaidro ar to, ka bada apstākļos lauvas sākuši medīt zilonēnus, pamazām pārgājuši uz pusaudžiem, līdz sākuši uzbrukt pieaugušiem ziloņiem, darot to naktī, kad zilonis slikti redz.
Medības grupā paaugstina medību sekmes. Pētījumos Serengeti atklājies, ka vientuļiem lauvām medību sekmes ir 17% gadījumu, kamēr grupām – 30%. Savukārt tie lauvas, kas nespēj noķert lielu medījumu, barojas ar putniem, grauzējiem, zivīm, strausu olām, abiniekiem un rāpuļiem.
Lauvas bieži ēd kritušus, mirstošus vai citu plēsoņu nomedītus dzīvniekus – tos sameklē, vadoties pēc hiēnu un grifu aktivitātes. Virs savannas riņķojošie grifi labi parāda, kur pieejama gaļa.
Lauva vienā paņēmienā var apēst 30 kg barības. Ja nav iespējams apēst visu medījumu, lauva dažas stundas atpūtīsies, tad ēdīs atkal. Barības prasības – pieaugušai lauvenei jāpatērē 5 kg, tēviņam – 7 kg dienā.
Lauvas spēj nogalināt tādus plēsējus kā leopardi, gepardi, hiēnas un hiēnsuņi, bet, atšķirībā no vairākuma savvaļas kaķu, savus konkurentus pēc nogalināšanas reti ņemas ēst.
Ļoti interesantas ir lauvu un plankumaino hiēnu attiecības. Abas sugas ir barības ķēdes augšdaļā un, dzīvojot vienā teritorijā, savā starpā konkurē, jo barojas ar tām pašām medījuma sugām. Rezultāts ir pastāvīgas sadursmes, mēģinot savstarpēji atkarot otra medījumus. Tipisks uzskats ir, ka hiēnas pārtiek no lauvu medījuma pārpalikumiem, bet patiesībā nereti notiek pretējais – lauvas padzen hiēnas no viņu medījuma. Tomēr barības dalīšana vēl nav pats sarežģītākais lauvu un hiēnu attiecībās. Dzīvniekiem parasti ir raksturīgi savas teritorijas robežas iezīmēt un apsargāt tikai pret savas sugas citiem īpatņiem. Hiēnas un lauvas šajā ziņā ir izņēmums – tie iezīmē robežas savā starpā tieši tāpat kā pret savas sugas konkurentiem. Sevišķi agresīvi pret hiēnām ir lauvu tēviņi, kas nereti uzbrūk hiēnām un tās nogalina (pēc tam neēdot). Savukārt hiēnas ir galvenie lauvēnu mednieki.
Lauvas dara pāri leopardiem un gepardiem, nolaupot to medījumu un pie izdevības nogalinot gan mazuļus, gan pat pieaugušus dzīvniekus. Sadursmē ar lauvām gepardam ir 50% iespēja zaudēt medījumu. Lauvas ir galvenie gepardu mazuļu nogalinātāji – plēsoņu uzbrukumos dzīves pirmajās nedēļās tiek zaudēti 90% mazuļu. Gepardi no lauvu radītām problēmām izvairās, medījot citā dienas laikā un slēpjot mazuļus biezā krūmājā. Arī leopardi pielieto šādu taktiku, pie tam tiem ir iespēja kāpt kokos un to izmantot medījuma un mazuļu pasargāšanai. Tiesa, lauvenēm reizēm izdodas tikt kokā un noķeksēt leoparda medījumu. Lauvas dominē arī pār hiēnsuņiem, ne vien atņemot to medījumu, bet arī medījot gan hiēnsuņu mazuļus, gan pieaugušos (pēdējos gan noķer reti).
Vienīgais dzīvnieks (neskaitot cilvēku), kas var apdraudēt lauvu, ir Nīlas krokodils. Atkarībā no krokodila lieluma, medījumu otram atņems vai nu lauva, vai krokodils. Lauvas ir nogalinājuši uz sauszemes izklīdušus krokodilus, bet savukārt krituši tiem par upuri, ieejot ūdenī.
Pie iespējas lauvas regulāri dzer ūdeni, bet spēj izdzīvot arī ļoti sausā vidē, organismam vajadzīgo šķidrumu uzņemt no medījuma un pat augiem (piemēram, savvaļas melonēm Kalahari tuksnesī).
Dzīves cikls
Lauvas ir vissabiedriskākie no savvaļas kaķiem – radniecīgas mātītes veido grupas – praidus, savukārt tām neradnieciski tēviņi veido "koalīcijas", lai iekarotu sev praidu. Šādas koalīcijas nereti veido brāļi. Lauvu tēviņš kļūst konkurēt spējīgs 2,5 gadu vecumā. Divu tēviņu koalīcija parasti spēj uzturēt praidu ne ilgāk kā 2,5 gadus – pietekami ilgi, lai praida mātītēm izaugtu vien "komplekts" šo tēviņu pēcnācēju.
3–4 tēviņu koalīcija spēj valdīt praidu ilgāk nekā 3 gadus.
Praidā parasti ir 4–6 pieaugušie lauvas (mātītes un tēviņi), bet lauvu skaits var sasniegt arī 40. Praidos mātītes drīzāk veido "kompāniju" un pievienojas pārējiem pēc patikas. Reti, kad viss praids vienlaikus ir kopā.
Praidā mātītēm nav savstarpējas hierarhijas un dominances nostiprināšanas uzvedības. Tas acīmredzami atvieglo mazuļu "komunālo" audzēšanu. Viena praida mātītes nereti apmēram vienā laikā dzemdē lauvēnus un zīda cita citas mazuļus. Šādos apstākļos samazinās lauvēnu mirstība.
Lauvas ir poligāmi, un vairošanās var notikt cauru gadu. Mātītes dzimumgatavību sasniedz 4 gadu vecumā, tēviņi – 5 gados. Mātītes parasti dzemdē ik otro gadu. Tomēr, gadījumos, ja lauvēni gājuši bojā (visbiežāk – ieklīduša lauvu tēviņa nogalināti), mātīte atkal sāks meklēties un laidīs pasaulē nākošo metienu.
Grūsnība ilgst 3,5 mēnešus. Metienā ir 1–6 mazuļi, parasti 3. Lauvēnu svars piedzimstot ir 1,2–2,1 kg.
11. dienā lauvēniem atveras acis, 15. dienā tie spēj piecelties kājās un sāk staigāt, mēneša vecumā sāk skraidīt. Lauvene mazuļus tur paslēptuvē, līdz tie sasniedz apmēram 2 mēnešu vecumu. Līdz 3 mēnešu vecumam lauvēniem ir brūni raibumi uz pelēcīgāka kažociņa. Ar mātes pienu lauvēni barojas 6–10 mēnešus, tomēr arī vēl turpmāk ir atkarīgi no pieaugušajiem, līdz sasniedz vismaz 16 mēnešu vecumu.
Kad mazuļi sasnieguši 5–7 mēnešus, tos bieži atstāj vienus. Šis ir sevišķi bīstams laiks, kad lauvēni var krist par upuri dažādiem plēsoņām, visbiežāk – hiēnām, šakāļiem, leopardiem, cīnītājērgļiem un čūskām. Pat bifeļi, saoduši lauvēnu smaku, nereti iebrien biezoknī, kur lauvēni paslēpti, un sabradā tos. 80% lauvēnu nesasniedz 2 gadu vecumu. Tomēr lauvēnu galvenais bojāejas cēlonis ir tas, ka tos var nogalināt svešs pieaugušais tēviņš, kad pārņem praidu. Šīs nežēlības jēga, iespējams, ir tā, ka lauvenes nesāks meklēties, kamēr aprūpē mazuļus, t.i., tēviņam kavējas iespēja atstāt pēcnācējus. Lai arī tēvi tiešā mazuļu aprūpē nepiedalās, tiem ir svarīga loma lauvēnu pasargāšanā no svešiem lauvām. Kamēr praidam ir savs galva, kurš neļauj praidu pārņemt citam tēviņam, paša pēcnācēji ir drošībā.
Lauvu mātītēm ir 4 zīdekļi.
Lauvu mātītes dzīvo ilgāk nekā tēviņi. Tēviņi spēka gados ir 5–9 gadu vecumā, bet retais nodzīvo ilgāk par 10 gadiem. Tikai daži tēviņi savvaļā sasniedz 16 gadu vecumu, kamēr mātīšu normālais dzīves ilgums ir 15–16 gadi. Serengeti lauvu mātītes dzīvo pat līdz 18 gadiem. Pieaugušiem lauvām nav dabisko ienaidnieku, tos vairāk apdraud cilvēks, bads un citu lauvu uzbrukumi.
Nebrīvē lauvas var nodzīvot vairāk nekā 20 gadus. Ilgdzīvotāja ir arī Rīgas zoodārza lauvene Ponta, kam tagad ir jau 24 gadi (dzimusi 1985. gada 21. jūnijā Lisabonas zoodārzā).
Dažādi fakti
Lauvas ir vienīgie kaķu dzimtas pārstāvji, kam ir izteikts dzimumu dimorfisms – tēviņi un mātītes izskatās uzkrītoši atšķirīgi. Lauvu tēviņu krēpes var būt dažādā krāsā – no gaišas līdz melnai. Lauvam novecojot, krēpes kļūst tumšākas.
Jaunie lauvu tēviņi sāk rēkt apmēram gada vecumā, mātītes – nedaudz pēc tam. Tēviņi rēc gan skaļāk, gan zemākā tembrā nekā mātītes. Rēkšana kalpo praida teritorijas pasludināšanai, saziņai ar citiem praida locekļiem un agresijas izrādīšanai pret svešiem lauvām. Lauvas rēc arī korī.
Lauvas ir cits no cita vizuāli atšķirami pēc ūsu punktu skaita un izvietojuma, kas katram dzīvniekam ir individuāls. Pētnieki identifikācijai izmanto ūsu punktu skaitu un izvietojumu augšējā rindā.
Nebrīvē notikusi lauvu un tīģeru krustošanās – visbiežāk ar Amūras un Bengālijas tīģeriem (lauvas tēviņa un tīģeru mātītes pēcnācēji – tēviņi ir neauglīgi, mātītes nereti auglīgas). Lauvas krustoti arī ar leopardiem un jaguāriem. "Kongo plankumainais lauva" – lauvu, jaguāru un leopardu hibrīds. Savulaik šādus hibrīdus radīja zoodārzos, bet tagad tas vairs netiek darīts, koncentrējoties uz sugu un pasugu tīrības saglabāšanu. Hibrīdus arvien vairo privātās zvērnīcās un zoodārzos Ķīnā.
Dažās lauvu populācijās sastopami balti lauvas, piemēram, savvaļā Dienvidāfrikā, bet daudz biežāk nebrīvē, kur daļa audzētāju tiem pievērš īpašu uzmanību. Baltie lauvas nav ne lauvu pasuga, ne arī albīnisma izpausme, bet ģenētiski noteikta krāsu morfa – leicisms, kas izpaužas, krāsojumam esot bālākam, bet, atšķirībā no īstā albīnisma (kas ir visu pigmentu trūkums), pigmentācija citādi ir normāla un acis nav sarkanas. Neparasto krēmveidīgo kažoka krāsu nosaka recesīvs gēns. Baltu lauvu eksistence pierādījās 20. gs. beigās. Simtiem gadu stāstus par baltajiem lauvām uzskatīja par leģendu. Ziņojumi par redzētiem baltajiem lauvām sāka cirkulēt 20. gs. sākumā, bet tikai pēc vairāk nekā pus gadsimta – 1975. gadā Timbavati medību rezervātā tika atrasts baltu lauvēnu metiens.
Toties lauvām nenovēro melānismu atšķirībā no leopardiem un jaguāriem, kam ir melnās formas ("melnās panteras").
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Angolas lauva |
| Angliski: | Angolan Lion |
| Latiniski: | Panthera leo bleyenberghi |
| Krieviski: | Лев ангольский |
