Kadjakas lācis
Vai tā ir tiesa, ka
■ Kadjakas lācis ir augumā lielākais plēsoņa uz sauszemes?
■ Strautos lašu nārsta laikā dažu kilometru posmā salasās vairāki desmiti zivis sakārojušos lāču?
■ Lācenes mēdz adoptēt citu lāceņu mazuļus?
Zoodārzā
Zoodārza Kadjakas lāču pāris jau ir "pensijas vecumā" – kad bija uzbūvēta Lāču māja, Rīgas zoodārzs 1982. gadā tos saņēma no Rostokas zoodārza Vācijā (toreizējā Vācijas Demokrātiskajā Republikā).
Izplatība savvaļā
Brūnais lācis ir visizplatītākā lāču suga. Savulaik tas bija sastopams lielā daļā Ziemeļamerikas, viscaur Eiropā, Āzijā, Tuvajos Austrumos un pat Āfrikas ziemeļos. Pašlaik suga sastopama tikai ap 5 000 000 km2 plašā teritorijā Ziemeļamerikas ziemeļrietumos, 800 000 km2 Eiropā (neskaitot Krieviju) un plašās teritorijas Āzijā.
Brūnos lāčus (Ursus arctos) iedala vairākās pasugās. Par pasugu iedalījumu un skaitu pētnieku starpā nav vienotības. Piedāvāti iedalījumi pat ar 90 pasugām. Reālistiskāks iedalījums ir 5–9 mūsdienās sastopamas pasugas, t.sk. divas Ziemeļamerikā, pārējās Eirāzijā.
Kadjakas lācis (Ursus arctos middendorffi) ir viena no divām Ziemeļamerikas brūno lāču pasugām (otra ir grizlijs). Kadjakas lācis ir lielākais no brūnajiem lāčiem, augumā līdzinās leduslācim un uzskatāms par lielāko plēsoņu uz sauszemes. Nav retums, ka Kadjakas lāča tēviņš sver 680 kg un pakaļkājās izslējies sasniedz 3 m. Smagākais zināmais Kadjakas lācis svēris 1100 kg. Nebrīvē turētie lāči var būt pat vēl smagāki par savvaļā dzīvojošajiem.
Kadjakas lācis sastopams Kadjakas arhipelāga salās Aļaskā. Pašlaik savvaļā dzīvo vairāk nekā 3500 šīs pasugas lāču (2005. gada dati), un skaits lēnām turpina pieaugt.
Kadjakas lācis kā pasuga norobežojies vismaz ledus laikmetā (pirms 10–12 tūkstošiem gadu), un populācijā ir zema ģenētiskā daudzveidība. Lai arī tagadējā populācija ir veselīga, pieaug skaitā un negatīvas inbrīdinga sekas neparādās, Kadjakas lāči var būt uzņēmīgāki pret jaunām slimībām un parazītiem nekā citas brūnā lāča pasugas.
Sugas saglabāšana
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
■ Visu brūnā lāča pasugu nebrīves populāciju dati tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB).
Dzīves vide
Galvenā lāču dzīves vides prasība – lai būtu vietas, kur pa dienu patverties. Kadjakas salās ir subarktisks jūras klimats ar aukstumu, apmākušos laiku, miglu un mērenu nokrišņu daudzumu cauru gadu. Lai arī arhipelāga kopējā platība nav liela (13 000 km2), tajā ir daudzveidīgs reljefs un biotopi – no Sitkas egļu mežiem ziemeļu salās, stāviem, līdz 1362 m augstiem kalniem salu centrālajā daļā un viļņotiem pakalniem un līdzenai tundrai arhipelāga dienvidu galā. Ceļi un citas cilvēka darbības pēdas galvenokārt ir tikai Afognakas salā un Kadjakas salas ziemeļaustrumu daļā. Apmēram puse arhipelāga iekļauta Kadjakas nacionālajā dabas rezervātā.
Lāči ir pēdmiņi. Pārvietojas lēnā, lempīgā gaitā, bet spēj kustēties arī ļoti strauji. Skrējienā var sasniegt 64 km/h. Labi peldētāji. Pieaugušie lāči nav veikli kokos
kāpēji – lāču priekšķepu nagi arī nav tam pielāgoti.
Kadjakas salā lāči ir aktīvi dienā, bet rajonos, kur pastāv konkurence uz dzīves telpu vai barību, parādās vairāk aktivitātes naktī – tas raksturīgi lāčiem Kadjakas pilsētas tuvumā. Kadjakas lāči neaizsargā teritorijas, bet tiem ir savi iecienītie rajoni, kur uzturas gadu no gada.
Tā kā Kadjakas salā ir daudz barības, lāčiem šeit ir vienas no mazākajām teritorijām Ziemeļamerikā, un kaimiņu teritorijas krietni pārklājas. Kadjakas salā lāču mātīšu teritorijas ir vidēji 130 km2, tēviņiem – 250 km2.
Uzskata, ka Kadjakas lāčiem ir labāka redze nekā pārējiem brūnajiem lāčiem (redze kā cilvēkam – nav "tuvredzīgi"), dzirde kā sunim un oža četrreiz asāka nekā sunim. Kadjakas lāču inteliģences līmeni vērtē kā "pa vidu starp suni un primātu".
Kadjakas lāči uz ziemas snaudu midzeņos likties sāk oktobra beigās. Pirmās to dara grūsnās lācenes, tēviņi – pēdējie. Pēc ziemas tēviņi iznāk no midzeņiem pirmie – aprīļa sākumā, bet lācenes ar piedzimušajiem lācēniem midzeņos paliek līdz jūnija beigām. Lielākā daļa Kadjakas lāču alas midzeņiem izrok kalnu nogāzēs. Apmēram ceturtdaļa pieaugušo tēviņu ziemas guļā neliekas vispār.
Barība
Tipiski visēdāji. Kadjakas arhipelāgā pirmā barība, kas lāčiem pieejama pavasarī, ir plaukstošie augi un ziemā kritušo dzīvnieku atliekas. Pienākot vasarai, pārtikā noder daudzveidīga augu barība, līdz sagaidīta lašu atgriešanās. Lašu "iešana" notiek
maijā–septembrī, un lāči intensīvi izmanto piecu sugu Klusā okeāna lašus, kas nārsto vietējos strautos un ezeros. Vasaras beigās un rudens sākumā lāči ēd dažādas ogas. Visu cauru gadu lāči barojas arī ar okeāna krastā izskalotām jūraszālēm un bezmugurkaulniekiem. Salās bagātīgi sastopami brieži un kalnu kazas, bet reti kurš Kadjakas lācis tos medī.
Kadjakas lāči pēc dabas ir vientuļnieki, bet, kad barība koncentrēta nelielās teritorijās, kā, piemēram, pie strautiem lašu nārsta laikā, ogu laukos vai atkritumu izgāztuvēs, lāči var salasīties lielākās grupās. Strautu krastos 2,6 km2 garā posmā vienlaikus redzēti 60 lāči. Lai efektīvāk uzņemtu barību, lāči iemācījušies šādās situācijās minimāli iesaistīties bīstamos kautiņos, izmantojot saziņas signālus (gan skaņas, gan pozas) un ranga hierarhiju.
Dzīves cikls
Kadjakas lāčiem pārošanās laiks ir maijā–jūnijā. Tikko olšūna apaugļota un notikušas dažas dalīšanās, tā nonāk latentā stāvoklī līdz rudenim, tikai tad tā implantējas dzemdē. Lācēni dzimst ziemas midzenī janvārī–februārī. Tie sver mazāk par 450 g, ir gandrīz kaili un akli. Vairāku mēnešus pārtikuši no mātes piena, tie iznāk no midzeņa maijā–jūnijā, svērdami 7–9 kg.
Kadjakas lāčiem tipisks metiens ir 2–3 lācēni. Lācenes redzētas arī ar 5–6 lācēniem, bet, iespējams, "adoptējušas" lācēnus no citiem metieniem. Lielākā daļa mazuļu pie mātēs paliek 3 gadus. Līdz šim vecumam izdzīvo apmēram puse jauno lāču, un galvenais bojā ejas cēlonis ir pieaugušo lāču tēviņu uzbrukumi. Arī māti nesen atstājušajiem jaunajiem lāčiem 3–5 gadu vecumā ir augsta mirstība – izdzīvo tikai 56% jauno tēviņu un 89% jauno mātīšu. Lielākā daļa jauno mātīšu paliek savas mātes teritorijā, bet tēviņi izklīst tālāk.
Kadjakas lāči dzimumgatavību sasniedz 5 gadu vecumā. Vidējais intervāls starp 2 metieniem ir ap 4 gadiem. Lācenes turpina radīt pēcnācējus visā savas dzīves garumā, bet pēc 20 gadu vecuma to to produktivitāte samazinās.
Vairākums pieaugušo lāceņu (56%) iet bojā no dabiskiem cēloņiem, kamēr vairākums pieaugušo tēviņu (91%) tiek mednieku nogalināti.
Savvaļā vecākais zināmais Kadjakas lāču tēviņš bija 35 gadus vecs, mātīte – 27 gadus veca.
Dažādi fakti
Kadjakas lācim latīniskais nosaukums dots par godu baltvācu izcelsmes Krievijas naturālistam Aleksandram Midendorfam.
Lāčiem ir neparedzams temperaments, to uzvedība bieži ir impulsīva un neiecietīga. Kadjakas arhipelāgā gadījumi, kad lāči savaino cilvēkus, notiek vidēji reizi divos gados. Pēdējais gadījums, kad Kadjakas lācis nogalinājis cilvēku, bijis 1999. gadā Resberī salā, kad mednieks uzdūrās lācim, atgriezdamies pie nošauta medījuma. Pirms tam iepriekšējais cilvēka bojā ejas gadījums bija bijis 1921. gadā.
Pēdējos 20 gados Kadjakā un citur Aļaskā popularitāti guvusi lāču vērošana. Visvieglāk pieejamajā lāču vērošanas vietā – Freizerā – 2007. gadā pabijuši 1100 tūristi. Apmeklētāju skaits pieaug par 10% gadā, un plānots izveidot vēl jaunas lāču vērošanas vietas. Lāču vērošanu iespējams veikt arī no gaisa, īrēta kuģīša, meža būdas un maršrutiem.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Kadjakas lācis |
| Angliski: | Kodiak Bear |
| Latiniski: | Ursus arctos middendorffi |
| Krieviski: | Медведь кодьякский |
