Himalaju lācis
Vai ir tiesa, ka
■ Ķīnā Himalaju lāčus audzē fermās?
■ Himalaju lāčiem ir riskants paradums baroties ar tīģeru medījuma paliekām?
■ Lāča dzīvībai mazāk bīstama ir sīko grauzēju ozolzīļu krātuvju izlaupīšana?
Zoodārzā
Zoodārza Lāču mājā līdzās Kadjakas lāčiem un Indijas dzeloņcūkām mīt pensijas vecuma Himalaju lāču pāris.
Izplatība savvaļā
Himalaju lācis sastopams plašā areālā Āzijā – Dienvidaustrumāzijā un kalnu rajonos līdz pat Sibīrijas dienvidiem Krievijā. Kopējais savvaļas populācijas lielums nav zināms, skaita vērtējumi dažādās valstīs ir diezgan neprecīzi (Ķīnā 15 000–46 000, Japānā 8000–14 000, Krievijā 5000–6000, Indijā 7000–9000, Pakistānā 1000). Himalaju lāču skaits pēdējos 30 gados samazinājies par 30–49%, faktori – dzīves vides samazināšanās un nelegālas medības.
Himalaju lāčus vajā, turot aizdomās par mājlopu apdraudēšanu. Tāpat lāču reputāciju neuzlabo paradums noplēst mizu vērtīgajiem koksnes kokiem. Bet visvairāk posta Himalaju lāčiem rada to medības žults iegūšanai. Lāču žulti izmanto ķīniešu tautas medicīnā, uzskatot, ka tai piemīt iekaisumu un drudzi mazinošas īpašības.
Kopš Ķīnā aizliedza savvaļas lāču medības žults ieguvei, no 1984. gada patērētājiem žulti piegādā lāču fermas, kur lāčus tur būros un žulti iegūst, tos regulāri fiksējot un žultspūslī ievadot katetru. Tajā pašā laikā nav nekādu pierādījumu, ka lāču žults sintētiskais analogs – ursodeoksiholioskābe – būtu medicīniski mazāk efektīva par dabisko žulti, pie tam tā ir daudz lētāka. Pašlaik Ķīnā fermās tur 8000–10 000 lāču, Dienvidkorejā – 2000, un nospiedoši lielākā daļa no tiem ir ķerta savvaļā. Lāču žulti izmanto ne vien medikamentu izgatavošanā, bet arī kosmētikā, krēmos, šampūnos.
Dienvidkorejā sākts projekts Himalaju lāču savvaļas populācijas papildināšanai ar nebrīvē vairotiem dzīvniekiem, pēdējā laikā – arī ar no Krievijas ievestiem izaudzētiem vecākus zaudējušiem lācēniem. Himalaju lāča reintrodukciju plāno arī vairākās citās Dienvidaustrumu valstīs – Kambodžā, Taizemē u.c.
Sugas saglabāšana
■ Iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā saudzējama suga (Vulnerable).
■ Iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 1. pielikumā kā suga, kurai draud izmiršana, ko veicina tirdzniecība ar šiem dzīvniekiem un to produktiem (t.sk. žulti).
■ Himalaju lāču nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB).
Dzīves vide
Himalaju lāči dzīvo mitros lapkoku mežos, kalnu nogāzēs, krūmu biezokņos. Vasarā tie uzturas augstāk kalnos (līdz 4300 m augstumam), ziemā nokāpj zemāk kalnu nogāzēs, lai barotos ar labāk pieejamu barību. Dažreiz iznāk baroties līdzenumos.
Himalaju lāči baroties dodas galvenokārt naktī, bet dienu pavada midzenī. Īsie nagi (5 cm) ļauj veikli rāpties kokos. Pēdmiņi, bet cīkstoties ceļas pakaļkājās un zveļ pretiniekam ar priekšķepām. Labi peldētāji.
Sugas areāla ziemeļu daļā, kur ziemā barība mazāk pieejama, abu dzimumu Himalaju lāči dodas ziemas guļā. Visgarākais ziemošanas periods (vistālāk ziemeļos) ir oktobrī–maijā, bet daļa lāču ieiet ziemas guļā tikai uz tiem periodiem, kad ziemas klimats ir visnepatīkamākais. Areāla tropu daļā Himalaju lāči neziemo – to dara tikai lācenes, kas gatavojas ziemā dzemdēt.
Vasaras beigās Himalaju lāči uzbarojas, lai uzkrātu tauku rezerves iztikai ziemošanas laikā. Ziemo klinšu plaisās, dobos kokos vai stumbros, zem izgāztiem kokiem vai uz zemes ierīkotos midzeņos. Ziemas guļas laikā sirdsdarbība palēninās no 40–70 līdz
8–12 sitieniem minūtē, vielmaiņa samazinās par 50%, bet ķermeņa temperatūra – tikai par 3–7oC, kā dēļ lāču ziemošanu neuzskata par īstu ziemas miegu.
Ziemas guļā devušies lāči var krist par upuri citiem Himalaju lāčiem, brūnajiem lāčiem un tīģeriem, un arī medniekiem ir labi zināmi to ziemas guļas ieradumi.
Daļā areāla Himalaju lāčiem jāsadzīvo ar lielākajiem un spēcīgākajiem brūnajiem lāčiem. Tomēr mazākais Himalaju lācis ir izveicīgs barošanās konkurents – kāpelēšanas prasmes ļauj tam kokos sasniegt augļus un riekstus. Neliela areāla daļa Ķīnā pārsedzas arī ar lielā pandas areālu, kur Himalaju lācis barojas arī ar pandas pamatbarību – bambusu dzinumiem.
Barība
Himalaju lācis ir visēdājs, kas pārtiek no daudzveidīgas barības, kas sezonāli atšķiras.
Pavasarī barībā ienāk augu jaunie dzinumi – bambusi, avenāji, hortenzijas u.c. Lāči arī izlaupa grauzēju ozolzīļu krājumus, no zemes uzlasa pagājušā gada ražas pārpalikumus un aprij arī pa ķērienam trāpījušos grauzējus.
Vasarā ēdienkartē ienāk ogas – avenes, ķirši, un zālaugi. Taizemē vien Himalaju lāči ēd 160 sugu koku augļus. Barību papildina kukaiņi, jo sevišķi skudras. Asā oža Himalaju lāčiem ļauj atrast kukaiņu kāpurus pat metru dziļi augsnē.
Rudenī lāči uzbarojas ar ozolzīlēm, kastaņiem, valriekstiem un citu ar taukvielām bagātu augu barību. To iegūst, gan, kāpjot kokos, gan ievāc no zemes. Uzbarošanās periodā Himalaju lāči posta lauksaimniecības ražu, kukurūzas un auzu laukus un augļkoku plantācijas apmeklējot naktī, kad mazāk izredžu sadurties ar cilvēkiem.
Kad vien iespējams, ēd sīkos mugurkaulniekus – zivis, putnus, grauzējus u.c. Kad barības maz, plēš mizu no koku stumbriem un barojas ar kambija slāni. Himalaju lāči ēd arī maitu, t.sk. aplaupa tīģera medījuma paliekas (nelaimīgā kārtā Himalaju lāča iecienītais mielasts var tam maksāt dzīvību, kad tīģeris atgriežas pie saviem krājumiem). Dokumentēti gadījumi, kad Himalaju lācis barojies ar bifeli, ko nogalinājis, laužot tam sprandu. Dažreiz uzbrūk mājlopiem.
Dzīves cikls
Himalaju lāči dzīvo kā vientuļnieki, bet riesta periodā pāris barību meklē un medī kopā. Dzimumgatavību sasniedz 3–5 gadu vecumā. Riests notek vasaras beigās, bet vairošanās sezona dažādās areāla daļās atšķiras. Sibīrijā lāču pārošanās notiek jūnijā–jūlijā, dzemdības – decembrī–martā, savukārt Pakistānā riests ir oktobrī, bet dzemdības – februārī. Arī šai sugai, tāpat kā pārējiem lāčiem, ir olšūnas implantācijas aizture (ap 2 mēnešiem). Īstā grūsnība ilgst 7–8 mēnešus. Dzemdības notiek alā vai koka dobumā, metienā ir 2 lācēni. To svars dzimstot ir ap 0,5 kg. Pēc nedēļas lācēniem atveras acis. Ar mātes pienu barojas 3,5 mēnešus. Jaunie lāči pie mātes paliek 2–3 gadus. Ir gadījumi, kad lācenes novērotas ar diviem metieniem mazuļu.
Savvaļā var sasniegt 25 gadus, nebrīvē – pāri par 30.
Dažādi fakti
Tipiska Himalaju lāču kažoka krāsa ir melna, bet ir gadījumi, kad kažoks ir brūns vai sarkanbrūns. Vēl retāka krāsas variācija – gaiša (gaišas un melnas krāsas sajaukums) pēdējos gados novērota Kambodžā, Taizemē un Laosā.
Himalaju lāči parasti izvairās no cilvēka un uzbrūk vienīgi, kad ir ievainoti, pēkšņi iztraucēti vai aizsargā lācēnus. Tomēr bijuši arī neprovocēti uzbrukumi cilvēkam, ko veicina tas, ka daļa lāča areāla ir cilvēku blīvi apdzīvotos rajonos. Lielākā daļa uzbrukumu notiek vasaras beigās, kad lāčiem ir riesta sezona.
Himalaju lāči mēdz krist par upuri Amūras tīģerim, lai arī mazākā mērā kā lielākie brūnie lāči, kas nekāpj kokos. Kur tīģera areāls sakrīt ar Himalaju lāča areālu, Himalaju lāči tīģeru barībā var sasniegt pat 7%. Lai arī Himalaju lācis no tīģera var paglābties kokā, tomēr par tīģera upuri to visvairāk padara iecienītais gardums – tīģera medījuma paliekas, pie kurām nereti atgriežas arī tīģeris.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Himalaju lācis |
| Angliski: | Asiatic Black Bear |
| Latiniski: | Ursus thibetanus ussuricus |
| Krieviski: | Медведь гималайский |
