Eiropas meža kaķis
Vai tā ir tiesa, ka
■ Meža kaķiem nepatīk dzīvot skujkoku mežos?
■ Kaķi ēd zāli, lai iztīrītu kuņģi?
■ Kaķa ūsas tam kalpo kā lineāls?
Zoodārzā
Eiropas meža kaķi zoodārzā var aplūkot sīko plēsēju ekspozīcijā pie Tropu mājas.
Izplatība savvaļā
Meža kaķis sastopams Āfrikā, Eiropas un Āzijas dienvidu daļā, tām ir piecas pasugas. Eiropā un Turcijā savvaļā sastopama pasuga Felis silvestris silvestris – Eiropas meža kaķis. Suga Eiropā agrāk bijusi plaši izplatīta (meža kaķi nav dzīvojuši vienīgi Skandināvijā un Somijā). Strauja skaita samazināšanās notika 18.–20. gs., tagad meža kaķis ir izmiris Nīderlandē, Austrijā, Čehijā. Arī Latvijā meža kaķi nav sastopami.
Meža kaķis ir visizplatītākais no savvaļas kaķiem, suga nav iekļauta Pasaules Sarkanajā grāmatā. Tomēr daudzās Eiropas valstīs meža kaķis ir aizsargājams.
Sugai problēmas sagādā krustošanās ar mājas kaķi, kas notiek visā meža kaķa areālā. Nepieciešami sīkāki ģenētiskie pētījumi, un, iespējams, to rezultāti prasīs sugas iekļaušanu Sarkanajā grāmatā. Dažās areāla daļās iespējams, ka hibridizācijas dēļ palicis ļoti maz īsto meža kaķu. Pētījumos Skotijā pierādījies, ka 88% savvaļā dzīvojošo kaķu ir hibrīdi vai klaiņojoši mājas kaķi. Lielāka vai mazāka hibrīdu proporcija ir arī Ungārijā, Bulgārijā, Itālijā, Beļģijā, Portugālē, Vācijā. Salīdzinoši zemi hibridizācijas līmeņi ir Austrumeiropas meža kaķu populācijās – Ukrainā, Moldāvijā, Kaukāzā.
Eiropas meža kaķis introducēts Vidusjūras salās (Krētā, Korsikā, Sardīnijā, Baleāru salās u.c.).
Sugas saglabāšana
■ Meža kaķis iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
■ Nebrīves populācijas dati tiek reģistrēti Eiropas ciltsgrāmatā (ESB).
Dzīves vide
Meža kaķi sastopami daudzveidīgos biotopos – no tuksnešiem un krūmājiem līdz jauktajiem mežiem. Tie nav sastopami vienīgi tropu lietus mežos un nelabprāt dzīvo skujkoku mežos.
Eiropā meža kaķi dzīvo galvenokārt mežos. Visvairāk sastopami cilvēku maz apmeklētos platlapju mežos. Sastopami arī Vidusjūras piekrastes makijas krūmājos, upju ielejās, purvu malās un gar jūras krastu. No aramzemēm izvairās, toties ganības ir pieņemama dzīves vieta.
Eiropas meža kaķa apdzīvoto areālu ziemeļos ierobežo sniega apstākļi – ja sniega sega pārsniedz 20 cm ilgāk nekā 100 dienas gadā, šāda teritorija meža kaķa dzīvei nav piemērota.
Barība
Meža kaķa galvenā barība visā tā areālā ir grauzēji (peles un žurkas) un truši. Ķer arī putnus, kā arī dažādu citu medījumu – pārnadžu mazuļus, rāpuļus, abiniekus, lielus kukaiņus un zirnekļveidīgos. Eiropas meža kaķi barojas arī ar maitām.
Meža kaķi spēj tikt galā ar medījumu, kas ir gandrīz pašu lielumā, bet izvairās no adatainiem, dzeloņainiem, čaulā slēptiem vai aizsargājoties kodīgu smaku izdalošiem dzīvniekiem. Kaķēni medījumu nogalināt iemācās, kad māte tiem pārnes ievainotus dzīvniekus.
Dažreiz kaķi ēd zāli, kas palīdz atbrīvot kuņģi no nesagremojamām barības daļām (kauliem, vilnas, spalvām).
Medī galvenokārt naktī. Medījuma meklējumos vienā naktī var veikt pat 10 km.
Medībās palīdz asā oža un dzirde. Kaķa ausis spēj strauji pagriezties, lai noskaidrotu konkrētas skaņas avotu, un spēj uztvert skaņas frekvences līdz 25 000 vibrācijām sekundē. Šīs spējas dēļ kaķi spēj sadzirdēt pat grauzēju izdoto ultraskaņu. Tas kaķiem ļauj atrast un noķert medījumu, to pat neredzot.
Arī redze ir laba, bet caurmērā apmēram tāda pati kā cilvēkam. Kaķim saskatāmais krāsu spektrs ir šaurāks nekā cilvēkam saskatāmais. Taču kaķa acis ir labi pielāgojušās redzēt krēslā.
Vēl cits maņu orgāns ir kaķa ūsas jeb vibrisi. Tie ir īpaši mati, ko dzīvnieks izmanto kā ļoti jutīgus taustes orgānus. Kaķis vibrisus lieto arī, lai noskaidrotu, vai tā ķermenis izsprauksies caur šaurām spraugām – caurulēm u.c. (ja vibrisi saliecas, tad sprauga arī ķermenim būs par šauru). Vibrisus izmanto arī medījuma pārvietošanās konstatēšanai.
Dzīves cikls
Meža kaķi dzīvo kā vientuļnieki. Kad kaķene sākusi meklēties, vietējie runči savācas tās tuvumā un cīnās par tiesībām pievērst viņai uzmanību. Mātīte pārojas ar daudziem tēviņiem, un vienā metienā iespējami dažādu tēvu pēcnācēji.
Dzimumgatavību mātītes sasniedz 10–11 mēnešu vecumā, tēviņi – 9–22 mēnešu vecumā. Grūsnība ilgst 56–68 dienas. Eiropas meža kaķiem dzemdības parasti notiek maijā. Metienā ir 1–8 mazuļi, vidēji – 3,4. Kaķēnu svars dzimstot ir 40–100 g. Dzemdības notiek migas alā, nereti akmeņu šķirbā vai biezā augājā. Tēvs mazuļu aprūpē nepiedalās.
Kaķēni piedzimst vēl akli un iet nespējīgi. Māte tos migā zīdī un aprūpē 4–12 nedēļas. Acis mazuļiem atveras 10 dienu vecumā. 3 mēnešu vecumā kaķēni sāk medīt kopā ar māti. Jaunie kaķi paliek pie mātes 4–10, visbiežāk 5 mēnešus, apgūdami medību un izdzīvošanas prasmes.
Eiropas meža kaķiem gadā ir viens metiens. Dažreiz dzemdē otru metienu, ja pirmais ticis zaudēts agri sezonā.
Dažādi fakti
Meža kaķu dzīves ilgums nebrīvē sasniedz 15 gadus. Savvaļā lielākā daļa iet bojā pirmajā dzīves gadā, krītot par upuri lielākiem plēsējiem – lapsām, vilkiem, citiem kaķiem, vai lielajiem plēsīgajiem putniem – pūcēm, vanagiem. Ja meža kaķus apdraud, tie kļūst mežonīgi un nikni aizsargājas pret par sevi lielāko pretinieku.
Mājas kaķis
Pašlaik pastāv vairāk nekā 30 mājas kaķu šķirņu.
Mājas kaķis (Felis silvestris catus) ir cēlies no meža kaķa. Līdz nesenam laikam uzskatīja, ka mājas kaķu domestikācija notikusi Ēģiptē pirms 4000 gadiem, un mājas kaķu izplatīšana ārpus šī reģiona – pirms 2000 gadiem.
2004. gadā ģenētiskie pētījumi pierādīja, ka visi mūsdienu mājas kaķi cēlušies no nelielas grupas (iespējams, tikai piecu) Āfrikas meža kaķu (Felis silvestris libyca), kas pašdomesticējušies Tuvajos Austrumos pirms 10 000 gadu. 2004. gadā franču arheologi izrakumos Kiprā neolīta laikmeta apbedījumā atrada cieši vienu pie otra guldītus cilvēka un kaķa skeletus. Apbedījums bija novērtēts kā 9500 gadus sens.
Kaķus acīmredzot piesaistīja bagātīgās grauzēju populācijas cilvēka mītņu tuvumā, savukārt cilvēki novērtēja kaķu ieguldījumu grauzēju apkarošanā. Toties ar nodomu veiktajai kaķa domestikācijai bija reliģisks pamats. Ēģiptiešu kultā kaķis bija svēts dzīvnieks. Ēģiptiešu prieka un līksmes dievietes Bastetas sekotāji veidoja svētnīcas ar kaķu bronzas statujām un simtiem tūkstošu kaķu mūmiju. (Kaķis bija Bastetas svētais dzīvnieks; Basteti bieži attēloja kopā ar kaķi, nereti arī – kā sievieti ar kaķa galvu.)
Mājas kaķi spēj vairoties straujāk nekā meža kaķi – pat trīsreiz gadā, jo mājdzīvniekam izredzes izaudzēt mazuļus neierobežo ne klimata apstākļi, ne medījuma sezonālā pieejamība. Mājas kaķenes dzimumgatavību sasniedz jau 6 mēnešu vecumā. Mājas kaķiem arī ir ilgāks mūžs nekā savvaļas kaķiem – ir mājas kaķi, kas nodzīvojuši pat 30 gadu.
Mājas kaķu pozitīvās īpašības – augstu vērtēti mājas mīluļi un mājdzīvnieki visā pasaulē. Tie gan palīdz regulēt grauzēju populācijas, gan ir izplatīti objekti dzīvnieku uzvedības un zoopsiholoģijas pētījumos.
Mājas kaķi introducēti praktiski jebkurā cilvēka kolonizētā apdzīvojamā salā pasaulē. Introducētie mājas kaķi ir vainojami daudzu putnu un zīdītāju populāciju sarukšanā un pat sugu izmiršanā, īpaši salās. Centieni regulēt savairojušos neapdomīgi introducēto mājas kaķu populācijas salās valstu valdībām izmaksājuši daudzus tūkstošus dolāru, bet visai pasaulei – zaudētus bioloģiskās daudzveidības elementus.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Eiropas meža kaķis |
| Angliski: | European Wild Cat |
| Latiniski: | Felis silvestris silvestris |
| Krieviski: | Кот лесной европейский |
