Degu
Vai tā ir tiesa, ka
■ Degu alas rok, darbojoties koordinētā grupā?
■ Lai labāk pārstrādātu barību, degu savas fekālijas apēd otrreiz?
■ Degu mātītes zīdī cita citas mazuļus?
Zoodārzā
Degu zoodārzā aplūkojami Tropu mājas Nakts ekspozīcijā.
Izplatība savvaļā
Parasta, izplatīta suga Čīlē. Piemērotā dzīves vidē degu blīvums sasniedz
260 dzīvnieku uz hektāru.
Dzīves vide
Apdzīvo Andu rietumu nogāzes līdz 1200 m augstumam virs jūras līmeņa. Sastopami sausajos Andu krūmājos ("matorālā").
Visaugstākā aktivitāte ir no rīta un vēlā pēcpusdienā. Lai izvairītos no plēsoņām, pie iespējas degu barību meklē apēnotās vietās.
Degu būvē sarežģītas komunālo alu sistēmas, kuru galvenā daļa izveidota zem klintīm vai krūmiem. Sarežģīts tuneļu un virszemes taku tīkls ved uz barošanās vietām. Virs tuneļiem uz zemes krājas zaru, akmeņu un fekāliju kaudzes, kas acīmredzot degu kalpo par orientieriem. Visinteresantākais ir veids, kā degu šīs alas veido – ar rakšanu koordinēti nodarbojas visa grupa vienlaikus, veidojot racēju "ķēdes" kā talkā. Šādi darbojoties, grupa spēj ierīkot plašākas un sarežģītākas alu sistēmas nekā, ja raktu individuāli.
Degu ir labi attīstīta redze, oža un dzirde. Atšķirībā no cilvēka, degu spēj redzēt arī ultravioletajā spektrā. Tādējādi degu spēj saredzēt sugasbrāļu atstātos smaržas iezīmējumus, kas veikti ar urīnu.
Svarīgs degu uzvedības elements ir smilšu peldes (tāpat kā šinšillām).
Barība
Degu ir augēdāji, to barībā ietilpst zāle, lapas, miza, sēklas un augļi. Sausajā sezonā barību papildina svaigi govju un zirgu mēsli. Barību meklē uz zemes un arī pakāpjas nelielu koku un krūmu zaros. Iztikai ziemā veido barības rezervju krātuves.
Degu pie iespējas izvēlas barību, kurā ir mazāk šķiedru, bet lielāks slāpekļa saturs un mitrums. Tādējādi sevišķi iecienīta barība ir jaunās lapiņas, savukārt mazāk uzmanības pievērš koksnainiem, ērkšķainiem krūmiem.
Degu aklās zarnas paplašinājumā barību fermentē baktērijas. Degu pieder pie tiem dzīvniekiem, kas atkārtoti apēd un pārstrādā savas fekālijas (tāpat dara arī, piemēram, truši). Tas palīdz maksimāli izmantot zemas kvalitātes barību, kā arī nodrošina normālu gremošanas trakta darbību periodos, kad barības maz.
Degu dažviet kļūst par vērā ņemamiem lauksaimniecības ražas postītājiem, kaitējot augļu dārzos, opunciju stādījumos, vīna dārzos un kviešu laukos.
Dzīves cikls
Dzīvo nelielās kolonijās. Parasti grupā ir 1–2 tēviņi un 2–5 radnieciskas mātītes. Grupas mātītes palīdz zīdīt cita citas mazuļus un audzēt tos kopējā alā.
Grūsnība ilgst 90–95 dienas – grauzējiem salīdzinoši ilgs periods. Metienā ir
1–10 mazuļi, vidēji 6,8. Mazuļi piedzimstot sver ap 14 g, ir apspalvoti, redzīgi un jau dažas stundas pēc piedzimšanas gatavi interesēties par apkārt notiekošo. Ar mātes pienu barojas vismaz 4–5 nedēļas, bet cieto barību nomēģina jau apmēram 2 nedēļu vecumā – vecāki saplūc svaigu zāli un ienes alā mazuļiem. 3 nedēļu vecumā jaunie degu sāk atstāt alu. Dzimumgatavību var sasniegt 45 dienās, bet parasti tas notiek apmēram 6 mēnešu vecumā. Lielākoties līdz pat 9 mēnešu vecumam jaunie degu dzīvo viena dzimuma grupās.
Lietainajos gados degu var izaudzināt divus metienus.
Mātītēm ir 8 zīdekļi.
Dzīves ilgums ir 5–8 gadi, ideālos apstākļos nebrīvē var sasniegt arī 13 gadus.
Dažādi fakti
Savā dzīves vidē degu ir vienīgais grauzējs, kas ganās pa dienu. Rezultātā iznāk, ka degu blīvums atsaucas uz barības avotu daudz lielākajam skaitam naktī aktīvo grauzēju.
Degu dabiskie ienaidnieki ir lapsas, klijāni, plīvurpūces, purva pūces. Degu no plēsoņām cenšas izvairīties, uzturot modrību un pie iespējas barojoties ēnainās vietās vai aizsegā. Maskēties palīdz arī degu zemes krāsas kažoks. Tikko pamanīts plēsoņa, modrākais dzīvnieks izdod trauksmes signālu, un visi degu patveras krūmājā vai – vislabāk – noslēpjas komunālajā alā.
Degu priekšzobi ir bāli oranžā krāsā.
Degu kā mājas mīluļi
Degu mūsdienās kļuvuši par populāriem mājas mīluļiem. Plusi – degu kūsājošā personība, aktivitāte dienā, mataina aste (nevis nesimpātiski kaila kā žurkām un pelēm) un salīdzinoši ilgs mūžs (lai gan dzīvi nereti saīsina tuvradniecības slogs). Mīnusi – degu grauž daudz vairāk un biežāk nekā citi mājās turētie grauzēji (piemēram, sagrauž būru plastmasas daļas). Tāpat kā citi sīkie dzīvnieki, nepieradināti degu var iekost. Tomēr degu inteliģence tos padara viegli pieradināmus.
Nepieradinātu degu ņemot rokās, jāuzmanās – paņemts aiz astes, tas var nomaukt astes ādu. Dzīvniekam pašam tas kaitē maz un brūce ātri sadzīst, taču zaudētā astes daļa vairs neataugs. Pie saimnieka pieradis degu asti met reti.
Savvaļas degu ir brūni, bet tuvradnieciskas krustošanas rezultātā iegūti arī dzeltenbrūni, krēmkrāsas, balti, melni un zilpelēki degu.
Degu dotā barība nedrīkst saturēt daudz cukura, jo degu organisms nespēj sagremot cukuru un iespējama saslimšana ar diabētu. Šī iemesla dēļ degu izmantoti diabēta pētījumos. Tieši tas, ka degu tika lielākos daudzumos izvesti uz dažādām valstīm izmantošanai pētniecībā, padarīja tos populārus kā mājas mīluļus.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Degu |
| Angliski: | Degu |
| Latiniski: | Octodon degus |
| Krieviski: | Дегу |
