Parastais poto
Vai tā ir tiesa, ka
■ Poto ēd barību, kas citiem paliek pāri – matainus kāpurus, indīgus tūkstoškājus, smirdīgas vaboles, cietus un šķiedrainus augļus?
■ Poto mazuļi ar mātes pienu barojas, kamēr tā aizmigusi?
■ Plēsoņas pārsteigts, poto nevis mūk, bet cenšas apmānīt ienaidnieku?
Zoodārzā
Poto Rīgas zoodārzā mīt Tropu mājas Nakts ekspozīcijā vienā mītnē kopā ar Senegālas galago – saviem dabiskajiem "kaimiņiem" Āfrikas tropu lietus mežos. "Kaimiņi" arī nebrīvē sadzīvo ļoti labi, un "dienas" laikā galago reizēm pievienojas poto tā guļamkastē, kur visi guļ, kopā saritinājušies.
Izplatība savvaļā
Poto sastopams ekvatoriālajos lietus mežos Āfrikas centrālajā daļā. Savā areālā suga ir diezgan parasta un izplatīta. Acīmredzami nav faktoru, kas apdraudētu poto izdzīvošanu, taču mežu izciršana un medības var izraisīt to skaita samazināšanos. Vietējie iedzīvotāji dažviet medī poto pārtikai.
Sugas saglabāšana
■ Poto iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide
Poto dzīvo tropu lietus mežu lapotnē gan zemienēs, gan kalnos. Var dzīvot arī mežos cilvēka mītņu tuvumā.
Aktīvi naktī. Dzīvo kokos, uz zemes nenokāpj praktiski nekad. Poto pārvietojas lēnām kustībām, ļoti rūpīgi – vienmēr turas zaros vismaz ar divām ekstremitātēm. Parasti kokos uzturas 5–30 m augstumā. Pa dienu atpūšas lapotnē.
Pārvietojoties pa koku zariem, tvērienam lieliski noder īpatnējā kāju pirkstu uzbūve – reducētais otrais pirksts un pretstatāmais (pārējiem pirkstiem perpendikulārais) īkšķis. Citi pielāgojumi – ļoti lokanās ceļgalu un elkoņu locītavas un asinsrites pielāgojums, kas sekmē asins cirkulāciju uz savilktajiem muskuļiem arī, kamēr dzīvnieks ir pilnīgi nekustīgs.
Barība
Poto ir visēdāji, kuru pamatbarība ir augļi, bet ēd arī dzīvnieku izcelsmes barību un koku sulu un sveķus. Tā kā barības pieejamība mainās līdz ar sezonu, sausajā periodā pārtiek galvenokārt no koku sveķiem, bet dzīvnieku izcelsmes barību un augļus vairāk ēd lietus sezonā.
Tā kā savā barības nišā konkurē ar daudzām citām sugām (piemēram, galago), poto pielāgojušies ēst tādu barību, kādu citi pārtikā neizmanto. No dzīvniekiem ēd galvenokārt mazkustīgos posmkājus, kuriem citi dzīvnieki liek mieru – skudras, smirdīgas vaboles, tauriņu kāpurus ar asām pūkām, indīgos tūkstoškājus, zirnekļus. Ēd arī gliemjus, putnu olas, sēnes, dažādu kukaiņu kāpurus. Reizēm nomedī kādus sīkus mugurkaulniekus – sikspārņus vai putnus.
Poto attīstījušies arī salīdzinoši spēcīgi žokļi, kas ļauj ēst lielākus un cietākus augļus un lielus, vecus augu sveķu gabalus. Kukaiņus poto atrod pēc smakas un strauji tos satver mutē vai rokās, un tvērienā palīdz reducētie rādītājpirksti.
Poto kuņģis spēj ievērojami izplesties, kas poto ļauj norīt lielus daudzumus barības, līdz pat 8% ķermeņa svara. Tas samazina risku krist par upuri plēsoņām – poto ir iespēja ātri paēst augļus, tad paslēpties biezākā lapotnē, atpūsties un sagremot apēsto.
Dzīves cikls
Poto ir vientuļnieki, bet tēviņu teritorijas (9–40 ha) pārsedzas ar vairāku mātīšu teritorijām (6–9 ha). Teritorijas tiek iezīmētas ar urīnu un dziedzeru sekrētu un brāzmaini aizsargātas pret citiem tā paša dzimuma poto.
Vairošanās var notikt cauru gadu, un poto ir poligāmi. Tomēr lielākā daļa mazuļu nāk pasaulē tādā laikā, lai to pāreja uz patstāvīgu barošanos "iekristu" brīdī, kad konkrētajā rajonā ir visbagātākā augļu raža. Kad poto pāris satiekas, seko riesta rituāls, kurā ietilpst savstarpēja laizīšana, grūmings (savstarpēja ieskāšanās) ar žokļiem un zobiem, un savstarpēja iezīmēšana ar smaržu dziedzeriem, pie tam tas viss notiek, abiem dzīvniekiem aiz pakaļkājām karājoties zarā. Arī pārošanās notiek, karājoties zarā seja pret seju.
Grūsnība ilgst 170–205 dienas (6–7 mēnešus). Dzimst viens mazulis, kas sver
30–52 g, bet turpmāk pieņemas svarā vidēji par 3,19 g dienā. Mazuļi piedzimst salīdzinoši labi attīstīti (salīdzinot ar daudzu citu primātu mazuļiem) un paši spēj uzrāpties uz mātes vēdera un turēties tai vilnā, bet jau drīz māte var mazuli novietot zarā, kamēr pati meklē barību. Mazais poto ar mātes pienu barojas 120–180 dienas (4–6 mēnešus), un tas notiek pa dienu, kamēr māte ir aizmigusi. Jaunie poto neatkarīgi kļūst 6–8 mēnešu vecumā, bet pieauguša poto lielumu sasniedz
8–14 mēnešu vecumā. Jaunie poto tēviņi māti atstāj, bet meitas paliek pie mātes tās teritorijā. Dzimumgatavību sasniedz pusotra gada vecumā.
Savvaļā dzīvo apmēram 9 gadus, nebrīvē var sasniegt 26 gadus.
Dažādi fakti
Visticamāk, ka poto nosaukums cēlies no afrikāņu vārda "pata" – "bezastainais pērtiķis".
Poto piemīt uzkrītoša smarža, kas atgādina garšvielas kerija smaržu.
Poto ir samērā maz dabisko ienaidnieku, jo lielie plēsoņas koku galotnēs netiek tiem klāt un šajā Āfrikas daļā ir maz pūčveidīgo putnu. Senegālā novērots, ka šimpanzes medī poto, dienā atrodot to slēptuves. Dažreiz poto pāri dara Āfrikas palmu civetas, lai arī pašas galvenokārt pārtiek no augļiem.
Poto ir viens no retajiem naktī aktīvajiem primātiem, kas no plēsoņām neglābjas, bēgot lēcieniem. Lai izvairītos no plēsoņu uzmanības, poto uzturas biezā augājā un ir maz pamanāmi savu lēno kustību dēļ. Ja plēsoņa atradis poto, tas nostājas aizsardzības pozā, pieķeroties zaram ar visām četrām ekstremitātēm, iebāžot galvu starp priekškājām, izliecot muguru un saslejot neparastās uzbūves lāpstiņas. Tad poto atņirdz zobus un vairākas reizes kož zarā, kuru pats satvēris. Ja uz ienaidnieku tas neatstāj iespaidu, poto metas uz priekšu, mēģinot pretinieku notriekt no zara. Galējās briesmās poto palaiž zaru vaļā un krīt zemē.
Kad poto māte mazuli uz brīdi atstāj zarā vienu, tā noklāj to ar siekalām, kas atbaida plēsoņas. Uzskata, ka šis šķidrums satur toksīnus.
1964. gadā veiktajā primātu uztveres pētījumā noskaidrojās, ka poto ir daudz ziņkārīgāki par loriem un galago un labprāt darbojas ar nepazīstamiem objektiem, gan tikai tad, ja pastāv barības stimuls.
Citos pētījumos atklājies, ka poto piemīt altruistiska uzvedība. Nebrīvē turēti poto gan pavadīja laiku kopā ar slimu biedru, gan pietaupīja barību klāt neesošajam. Tomēr nav zināms, vai šāda uzvedība sastopama arī savvaļā.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Parastais poto |
| Angliski: | Potto |
| Latiniski: | Perodicticus potto potto |
| Krieviski: | Потто обыкновенный |
