Huzārpērtiķis
Vai tā ir tiesa, ka
■ Huzārpērtiķi dienu pavada uz zemes, bet nakšņo kokos?
■ Huzārpērtiķi ir visātrākie skrējēji no primātiem?
■ Huzārpērtiķi izposta kokvilnas stādījumus, mielojoties ar ziediem?
Zoodārzā
Huzārpērtiķi zoodārza dzīvnieku kolekcijā ir no 1988. gada. Atšķirībā no pie ziemas pieradušajiem Japānas makakiem, huzārpērtiķi ir tropu iemītnieki, kam Latvijas ziemas ir par skarbu, tāpēc apmeklētājiem zoodārzā ir iespēja tos vērot tikai vasaras sezonā. Huzārpērtiķu mātīšu grupa vairākus gadus nodzīvoja bez "šefa", bet 2009. gada jūnijā bariņam beidzot pievienojās ilgi gaidītais tēviņš Hamiltons, kas atceļoja no Plockas zoodārza Polijā. Omulīgo huzārpērtiķu tēvaini grupā var viegli atpazīt – tas ir augumā daudz varenāks par graciozajām mātītēm.
Tēviņš Hamiltons dzimis 2001. gada 16. jūnijā un uz Rīgas zoodārzu atceļojis 2009. gada 17. jūnijā no Plockas zoodārza Polijā.
Mātīte Čili dzimusi 2004. gada 18. aprīlī Rīgas zoodārzā.
Mātīte Čara dzimusi 2005. gada 11. aprīlī Rīgas zoodārzā.
Mātīte Čika dzimusi apmēram 2000. gadā Āfrikā savvaļā. 2001. gada 19. februārī huzārpērtiķiene nonākusi Rīgas zoodārzā no kādas privātpersonas Latvijā.
Izplatība savvaļā
Huzārpērtiķi izplatīti Āfrikas centrālajā daļā uz dienvidiem no Sahāras tuksneša un uz ziemeļiem no ekvatoriālajiem mežiem. Suga ir bieži sastopama, tomēr populācija samazinās. Huzārpērtiķus daudzviet medī pārtikai vai iznīcina kā ražas nopostītājus. Daļā areāla sugu apdraud arī dzīves vides zudums pārganīšanas un lauksaimniecības platību paplašināšanas dēļ. Huzārpērtiķus arī pārdod kā mājas mīluļus un izmantošanai medicīniskos pētījumos – ik gadus no Āfrikas valstīm tiek eksportēti ap 1000 huzārpērtiķu.
Sugas saglabāšana
■ Huzārpērtiķis iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) 2. pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide
Huzārpērtiķi sastopami savannās, mežsavannās un sausos mežos ar garu zāli. Parastākā suga akāciju mežos. Vislabāk patīk dzīvot uz biotopu robežas, piemēram, mežmalās. Labi panes sausumu, var dzīvot pustuksnešos, tomēr ūdens pieejamība sausajos biotopos ir izplatību ierobežojošais faktors. Izvairās no bieza meža un pameža – acīmredzot, lai būtu iespējams pastāvīgi sekot, vai netuvojas plēsoņas.
Bieži izmanto mākslīgas dzeršanas vietas. Labprāt sēž uz cilvēka būvētiem žogiem, lai vērotu apkārtni. Kenijā visur pieraduši pie cilvēka klātbūtnes un maz reaģē uz ganiem, fermeriem un "pērtiķu biedēkļiem" lauku malās. Vietumis dzīvo vietās, kur ir daudz cilvēku un maz augāja, un pamatbarība tad ir kukurūza un citi kultūraugi.
Dzīvo uz zemes. Draudu situācijās var kāpt kokos, tomēr biežāk paļaujas uz savu ātrumu bēgot. Huzārpērtiķi skrienot var sasniegt 55 km/h un ir ātrākie skrējēji primātu vidū.
Aktīvi dienā. Barības meklējumos dienā veic 0,5–12 km atkarībā no tā, cik bagātīgs ir barības avots. Dienas 2–3 karstākās stundas grupa pavada, atpūšoties ēnā zem kāda liela koka.
Naktī grupa sadalās – katrs dzīvnieks iet gulēt savā kokā, izņemot mātes, kas paliek kopā ar saviem mazuļiem. Šādi izklīst 250 m2 platībā, kas acīmredzot ir paņēmiens, kā izvairīties no daudzu dzīvnieku zaudējumiem gadījumā, ja uzbruktu plēsoņas.
Barība
Huzārpērtiķi ir visēdāji. To pamatbarība ir augļi un kukaiņi (sienāži, skudras). Ēd arī zāli, lapas, saknes, augu sulu un sveķus, sēklas, sēnes, putnu olas, ķirzakas. Var pārtikt arī vienīgi no augu vai vienīgi dzīvnieku barības. Iecienītākās barības augu sugas ir visparastākie savannas koki un krūmi, to skaitā akācijas, bet huzārpērtiķi pielāgojušies barībā izmantot arī svešzemju augus – dzeloņbumbieres, kokvilnu, dažādus kultūraugus.
Nereti barojoties noposta lauksaimniecības ražu. Ēd prosu, banānus, zemesriekstus, kviešus un dateles. Dažos Sudānas rajonos izlaupa ananāsu plantācijas un noposta kokvilnas laukus, apkožot ziedus.
Pārtikdami no augļiem, huzārpērtiķi piedalās augu sēklu izplatīšanā.
Dzīves cikls
Grupas sastāv no viena pieaugušā tēviņa un 2–8 mātīšu harēma. Grupā var būt 10–40 dzīvnieki, visbiežāk 12–15. Pieaugušais tēviņš grupu apsargā – ir pastāvīgi modrs un nereti aizšaujas vairāku simtu metru attālumā pārbaudīt jaunu barošanās rajonu vai noskaidrot, vai nedraud kādas briesmas. Tā kā tēviņš bieži ir prom, mātīšu starpā pastāv hierarhija un viena no mātītēm tikmēr uzņemas grupas vadību.
Tēviņš pārojas ar visām grupas mātītēm, bet mātītes pacenšas sapāroties arī ar svešiem tēviņiem, lai arī grupas barvedis tos nikni dzen prom. Vairošanās sezonā grupai var pievienoties 2–19 tēviņi. Mātītes vairojas ik gadu, un periods starp dzemdībām var būt mazāks par 12 mēnešiem.
Grūsnība ilgst 167 dienas (gandrīz 6 mēnešus). Dzimst viens ap 0,5 kg smags mazulis. Ar mātes pienu tas barojas vairākus mēnešus. Tēviņi dzimumgatavību sasniedz
4–4,5 gadu vecumā, mātītes – 3 gadu vecumā, bet var kļūt grūsnas arī jau 2,5 gadu vecumā. Jaunās mātītes dzimtajā grupā paliek uz visu dzīvi, bet tēviņi, tikko pieauguši, pamet grupu un parasti pievienojas vecpuišu bariņiem.
Dzīves ilgums ir ap 20 gadiem. Nebrīvē nodzīvo arī 24 gadus.
Dažādi fakti
Huzārpērtiķi savu nosaukumu ieguvuši sava krāšņā kažoka dēļ.
Tēviņi ir ievērojami lielāki par mātītēm – tēviņi sver 7–13 kg, mātītes – 4–7 kg.
Sagatavoja Elīna Gulbe
| Latviski: | Huzārpērtiķis |
| Angliski: | Patas Monkey |
| Latiniski: | Erythrocebus patas |
| Krieviski: | Мартышка-гусар |
