Mišmi takins
Klasifikācija
- Chordata – hordaiņu tips
- Mammalia – zīdītāju klase
- Artiodactyla – pārnadžu kārta
- Bovidae – dobradžu dzimta
- Budorcas taxicolor – takins
- Budorcas taxicolor taxicolor – Mišmi takins
Izplatība savvaļā
Takini dabā sastopami Āzijas kalnu rajonos – Ķīnā, Indijas ziemeļaustrumos, Butānā un Mjanmā. Savvaļas populācijā ir ap 25000 takinu, un skaits turpina samazināties. Sugu visvairāk apdraud nekontrolētas medības un piemērotas dzīves vides samazināšanās (mežu izciršana).
Medības ir lielākais drauds ziemā, kad takini barojas lielos baros. Vietējie kalnu iedzīvotāji tos ķer dažāda veida lamatās vai medī ar stopiem no slēpņa. Šādas medības kontrolēt ir grūti, un ne visā takinu areālā tās izdevies ierobežot. Pat Indijā un Butānā, kur takinu medības ir aizliegtas ar likumu, tās arvien notiek.
Vai ir tiesa, ka
- Lai tiktu pie koka lapām, takins koku nolauž?
- Takins pēc izskata atgādina vērsi vai sumbru, tomēr ir tuvāks radinieks aitām?
- Takins izskata dēļ izpelnījies “bišu sadzelta aļņa” iesauku?
Aizsardzība
Takins 1996. gadā iekļauts Pasaules Sarkanajā grāmatā kā jutīga suga (VU – Vulnerable).
Mišmi takinam 2021. gadā izveidota Eiropas ex situ programma (EEP – EAZA Ex-situ Programme), to koordinē Overņas zoodārzs Francijā.
Takins iekļauts Vašingtonas konvencijas (CITES) II pielikumā kā suga, kuras pastāvēšana var kļūt apdraudēta, ja netiks stingri kontrolēta šo dzīvnieku un to izstrādājumu starptautiskā tirdzniecība.
Dzīves vide un pielāgojumi
Takini ir kalnu mežu apdzīvotāji 1000–4500 m augstumā virs jūras līmeņa. Mainoties gadalaikam, pārvietojas uz piemērotākām barošanās vietām. Pavasarī salasās lielākos baros un dodas ganīties alpīnajās pļavās augstāk kalnos. Savukārt rudenī, kad tur barības kļūst mazāk, sadalās mazākās grupiņās un dodas lejup baroties mežainās ielejās.
Barība un barošanās
Takini pārtiek no dažādas augu barības – krūmu un koku lapām, bambusu dzinumiem, zāles. Ziemā nākas vairāk baroties ar zariem un mūžzaļo augu lapām. Lai piekļūtu grūti pieejamām lapām jaunu kociņu galotnēs, nolauž stumbrus līdz 10 cm diametrā. Barības sasniegšanai palīdz arī izsliešanās pakaļkājās.
Lielāko daļu laika pavada augu biezoknī, izņemot brīžus rīta agrumā un vēlā pēcpusdienā, kad iziet ganīties pļavās. Kad kāds no takiniem pamana briesmas, tas ar klepojošu skaņu signalizē pārējai grupai, un visi skriešus metas drošībā meža biežņā.
Takiniem jāuzņem daudz minerālvielu, tādēļ tie no barošanās vietām pa šaurām taciņām pamežā dodas uz minerālsāļu atsegumiem. Diemžēl to izmanto mednieki, kas pie šīm takām ierīko slēpņus.
Sabiedriskā uzvedība
Takinu grupas veido galvenokārt mātītes un nepieaugušie dzīvnieki, kam pievienojas arī daži tēviņi. Vasarā bari var sasniegt 300 dzīvnieku, bet ziemā takini dzīvo 3–20 dzīvnieku grupiņās. Vecākie tēviņi gandrīz visa gada garumā dzīvo kā vientuļnieki un mātīšu grupām pievienojas tikai uz pāris mēnešiem riesta laikā.
Vairošanās un dzīves cikls
Riests notiek augustā–septembrī. Grūsnība ilgst 7–8 mēnešus. Martā–aprīlī mātei dzimst viens ap 6 kg smags mazulis. Jau no dzīves 3. dienas takinēns seko mātei. Mēneša vecumā mazulis sāk nomēģināt augu barību, bet baroties ar mātes pienu turpina līdz 9 mēnešu vecumam.
Dzimumgatavību sasniedz 2,5 gadu vecumā.
Dzīves ilgums – 16–18 gadi.
Dažādi fakti
Takini sver 150–400 kg. Tēviņi ir lielāki par mātītēm.
Dabiskie ienaidnieki: lāči, vilki.
Takins ir Butānas nacionālais dzīvnieks.
“Takins” ir sugas nosaukums tibetiešu valodā.
Takins atgādina vairākus dzīvniekus vienlaikus – vērotājs tajā saskatīs gan govju, gan aitu, gan antilopju pazīmes. Tas atspoguļojas arī sugas zinātniskajā nosaukumā Budorcas: “bu” (grieķu val. – vērsis) + “dorkas” (grieķu val. – gazele). Tā nav vienīgā no takiniem dotajām iesaukām. Savas noapaļotās, simpātiskās sejas dēļ tas dēvēts arī par “bišu sadzeltu alni”.
Uzskata, ka zeltainais takins kalpojis par iedvesmas avotu sengrieķu mītam par zelta aunādu.
Mūsu atbalstītāji un sadarbības partneri
